Guste apgalvoja, ka neesot nekad izlaidusi zāles no rokām.
Vecā ieteica tai vēl visu labi pārdomāt. Bet Guste veltīgi lauzīja galvu un, galīgi samulsusi, jautāja zāļu sievai, kādēļ Lips Tulians to nemīlot.
Odenim nav spēka, — zāļu sieva atbildēja.
Bet tās taču tās pašas pudelītes, — Guste tiepās.
Pudelītes gan, bet ne viņu saturs, apdomā labi, kas tev varēja izliet zāles.
— Kur tas varēja notikt, — Guste čukstēja, — ā — Kenigsteinā manas drēbes paņēma istabas meita, bet kā tad viņa varēja zināt, kas tās par zālēm?
Vai tu kādam nestāstīji par mīlas zālēm? — vecā jautāja.
Grāfienei Kozelai, — Guste atbildēja.
Kur tu ar šo dāmu iepazinies?
Viņa bija meža dzirnavās.
Nu vecā zāļu sieva apgalvoja, ka arī grāfiene Kozela mīlot Lipu Tulianu un esot pārmainījusi zāles.
Guste negribēja ticēt, ka tik augstas kārtas dāma mīl Lipu Tulianu. Bet burve paskaidroja, ka arī Lips Tulians cēlies no augstas kārtas un tikai izmisuma brīdī kļuvis par laupītāju. Viņa esot pārliecināta, ka Guste maldoties un vēl nepazīstot pasauli un cilvēkus. Tikai grāfiene un neviena cita persona paņēmusi zāles. Guste izteicās, ka to nekad nepiedošot.
Pa tam bija ieradies Lips Tulians ar saviem ļaudīm un sauca zāļu sievu, bet tā neatsaucās. Lips Tulians ar milža spēku sāka valstīt klints bluķus, viņš mēģināja atrast zāļu sievu, lai dabūtu zināt, kas noticis ar Hedvigu. Viņš nekādā ziņā negribēja atkāpties, kamēr nezināja, kur palicis Hedvigas līķis.
158. nodaļa VILTĪGĀ ISTABAS MEITA
Hilda vēl vienmēr uzturējās Kenigsteinā. Un Fleminga sekretārs nepacietīgi gaidīja, kad varēs grāfienei atriebties. Līdz šim vēl nebija nekādu panākumu. Hilda labi zināja, ka šis mazais knēvelis ir viņas lielākais ienaidnieks, kaut gan tas nekad nepieminēja notikušo. Viņa skaidri nojauta, ka sekretāram ir ļauni nolūki.
Ģenerālis Kijaus gaidīja uz grāfienes aiziešanu. Bet Hilda vēl cerēja sagaidīt Lipu Tulianu. Dienas pagāja mokošās gaidās, cerības nepiepildījās, Hildai zuda pacietība.
Pēc kādas nemierīgas nakts Hilda iesauca Emmu savā istabāN uz apspriedi.
Tā vairs ilgāk neiet, — Hilda sacīja, — par velti es gaidu Filipu, viņš nenāks. Tev jādod man padoms. Tagad man ir mīlas zāles, kuras es atņēmu Gustei. Dod nu padomu, kur es varētu viņu satikt.
Ekselence, — Emma sacīja, — man liekas, ka Lips Tulians neko neraizējas par apcietināto meiteni.
Arī es dažreiz tā domāju, — Hilda piemetināja.
Bet es esmu pārliecināta, ka Lips Tulians neatstās savus ļaudis nelaimē, — Emma čukstēja.
Visprātīgāk būtu apcietināt kādu viņa biedru, tad Lips Tulians nāktu atsvabināt to un kristu mūsu rokās.
Vai tu domā izdarīt šo lietu? — Hilda neticīgi jautāja.
Jā, es mēģināšu, man ir kāds plāns. Uzrakstiet man apliecību, ka esmu jūsu istabas meita. Vairāk nekā man nevajag!
Hilda piegāja pie rakstāmgalda un izgatavoja rakstu. Emma lūdza, lai neviens, sevišķi jau sekretārs, nezinātu to, ka viņa aiziet no Kenigsteinas. Hilda apsolīja to.
Ap pusnakti Emma slepeni atstāja cietoksni un priecājās, ka neviens viņas aiziešanu nav pamanījis. Bet viņa nepazina sekretāru. Sis blēdis bija visu laiku dežurējis un, kaut gan skaidri nezināja, kura kalpone aizgāja, tomēr domāja, ka cita nebūs bijusi kā Emma.
Viņš nedomāja sekot, bet ātri nosūtīja ministram Flemingam ziņu, lai viņa izlūki uzmana Emmu.
Bija aiztecējušas divas dienas. Smilšu krogus apmeklētāji brīnījās, ka palaidnīgās, neglītās kalpones vietā viesus apkalpoja jauna, skaista meitene. Tā kā krogus apmeklētāji nebija nekādi smalkie, tad krodziniekam bieži nācās aizstāvēt savu jauno kalponi pret uzbāzīgajiem klaidoņiem.
Kalpone ne ar vienu neielaidās sarunās, bet visus strupi atraidīja.
Bet šī iemesla dēļ krodzinieka veikals uzplauka vēl labāk. Smilšu krogus jau pa laikam bija vieta, kur satikās zagļi, laupītāji un dažādi šaubīgi klaidoņi. Tādēļ viesi še parasti ieradās vakaros. Pa reizei naktsmāju lūdza arī nabadzīgi sīktirgotāji.
Arī šovakar bija ieradušies divi sīktirgotāji. Krodzinieks tos pētoši novēroja, viņam, kā likās, radās aizdomas.
Lai uzkar mani, — bet tie nav tirgotāji, — krodzinieks čukstēja.
Apkalpotāja palika uzmanīga.
Atnesiet divas alus kannas, — tirgotāji sauca. Krodzinieks iepildīja, un jaunā bufetniece, pasniegdama viesiem
;ilu, pataisīja graciozu kniksi.
Braša meitene,. — jaunākais tirgotājs sacīja. Bet vecākais tūliņ to sarāja.
Vai kungi še ilgi uzturēsies? — meitene šķelmīgi jautāja.
Nu, tā — vienu vai divas dienas, — vecais tirgotājs atbildēja. Mēs esam nogājuši garu ceļu, mums drusku jāatpūšas. Saki
saimniekam, lai mums ierāda atsevišķu istabu.
Jā, es pateikšu, — viņa atbildēja.
Vai kungi vēl ko vēlas? — meitene koķeti jautāja.
Jā,.jūs pašu, — jaunākais smējās.
Tad nu gan nekas neiznāks, — meitene iesmējās un teciņus traucās uz durvīm. Bet tad ātri, viesiem nemanot, paslēpās aiz kāda
lizkara, lai noklausītos tirgotāju sarunu.
Klausies, Ekold, — vecākais iesāka, — tev nevajag tik rupji uzvesties, neviens tirgotājs ta nedara, var vel nakt gaisma, ka esam laupītāji.
Meitene dzirdēja katru vārdu un drīz vien zināja, ka tie ir no Lipa Tuliana bandas.
— Ā, kas par garšīgu alu! — Ekolds čāpstināja lūpas. — Sādu dzērienu mēs ne vienmēr dabūjam.
Pēc brīža ienāca saimnieks. Tirgotāji atkal prasīja alu, un smaidošā meiča no jauna pildīja kausus.
Turpinājums nākamajā burtnīcā.
