Emma likās pārsteigta, tomēr nedusmojās.
Nu tiem bija izdevība parunāties divatā, un brīnišķi — drīz viņi saprata, ka mīl viens otru, un apsolījās savienoties uz visiem laikiem.
Nu Emma izjautāja Ekoldu, viņai tik ļoti gribējās zināt par sava mīļākā gaitām. Viņa Ekoldam stāstīja, ka iemīlējusi to no pirmā acu uzmetiena un nu esot tik neizsakāmi laimīga.
Bet nu jāiet istabā, — Ekolds sacīja, — citādi vecais bārsies.
Un tu jau mani atstāsi, — Emma bēdīgi čukstēja, — kas tas vecais tev ir?
Tēva brālis, — Ekolds atbildēja.
Emma žēlojās, ka nevarot izrunāties, un sirsnīgi lūdza Ekoldu ierasties rītvakar ap pusnakti viņas istabiņā.
Ekolds apsolījās, un Emma to sirsnīgi noskūpstīja, kā jau līgavaini.
Kur tu tik ilgi biji? — Siklers bārās. — Tu laikam kavejies pie skaistās krogus meitas? Izmet šādas domas no galvas, virsnieks to stingri aizliedzis.
Ak, ko, es tik drusku pajokoju.
Tas nedrīkst notikt, mēs jau tā esam nedrošā vietā."
Es nebaidos, es neko neizpļāpāšu.
Lai velns parauj sievietes, viņas visas ir viltīgas.
Tas nekas, — Ekolds domāja, — kad tik jauna un skaista.
Rītvakar vēl ieradīsies divi zeļļi, no tiem man jādabū ziņas, tad tūliņ varēsim doties atpakaļ, — Siklers sacīja.
Nu bija pienācis laiks iet pie miera. Ekolds vēl pameta acis uz bufeti, tur rīkojās skaistā Emma — viņa jaunā mīla.
161. nodaļa MŪĶENE
Garais Zamuels ar biedriem bija sasniedzis Reicenhainas klosteri.
Viņi uzmanīgi vēroja apkārtni un pamanīja, ka apkārt klejoja daži čigāni.
Sos neliešus viņi nevarēja ieredzēt un nosprieda jau pie pirmās sastapšanās tos pārmācīt.
Laupītāji vēl nezināja, ka klosteri apsargāja kareivji. Viņi apskatīja augsto klostera mūri.
Bija jau krietni satumsis, laiks bija doties pie darba.
Drīz garais Zamuels atrada mūrī kādu pārkāpšanai piemērotu vietu.
Jaunākais laupītājs apsēja ap vidu striķi un kāpa augšā.
Zamuels ar biedru apakšā turēja izplestu mēteli, lai kāpējs krišanas gadījumā nesadauzītos.
Biedram laimējās, viņš uzkāpis nolaida striķi, pa kuru nu varēja viegli uzkāpt.
Tā nu viņi viens pēc otra uzkāpa augšā. No mūra varēja uzkāpt uz sakristejas jumta un pa jumtu aiziet līdz baznīcas tornim. Iekāpuši pa torņa logu, tie bez grūtībām nokļuva uz baznīcas griestiem. Te nu varēja gaidīt pusnakti. Pēkšņi viņiem garām palidoja kāda ēna, bet tad atkal iestājās miers.
Zamuels iededzināja laternu, nu varēja visu pamatīgi apskatīt.
Tur bija kāda vinda, kura dzelzs ķēdēs turēja kanceles jumtu, tad vēl atrada nelielu caurumu, pa kuru varēja novērot baznīcēnus. Sī bija vislabākā vieta novērošanai.
Bet nu viņus sāka mocīt izsalkums, atraisījuši kulītes, tie ar lielu apetīti iekoda un izdzēra pāris pudeles ungāru vīna.
Kamēr biedri no vecām drēbēm sagatavoja atdusas vietu, Zamuels piegāja pie cauruma, jo pusnakts vairs nebija tālu.
Viņš zināja, ka pusnaktī mūķenes ierodas uz nakts lūgšanu. Za- muels pacietīgi gaidīja. Beidzot pulkstenis nosita divpadsmit, baznīcā iededzināja sveces, un tūliņ atskanēja mūķeņu dziedāšana. Mūķenes pa pāriem ienāca baznīcā. Klostera priekšniece apstājās pie altāra, bet mūķenes apsēdās uz soliņiem. Plašajā dievnamā šalkoja ērģeļu skaņas un savienojās ar skumjo dziesmu. Tad iestājās svinīgs klusums. Priekšniece nolasīja lūgšanu, un dievlūdzējas nometās ceļos, viņu acis svētā bijībā lūkojās uz debesīm.
Zamuels pa savu caurumu redzēja un pazina Hedvigu. Arī pārējie biedri, mirkli paraudzījušies, tūliņ to pazina. Zamuela biedri gribēja tūliņ vest Hedvigu līdz, bet Zamuels to aizliedza, varot gadīties kas ļauns, un bez tam Lips Tulians uzdevis tikai uzzināt, vai Hedviga atrodas klosteri.
Laupītāji nolēma griezties atpakaļ. Bet te atkal kaut kas iegra- bējās, un garām aizlidoja ēna.
Varbūt čigāni atkal uzglūnēja Hedvigai.
Laupītāji iesāka meklēt. Apskatīja katru kaktu, beidzot atrada divus lielus skapjus. Acumirklī kāds tiem aizdrāzās garām un, iekams tie domāja pacelt roku, jau bija nozudis.
Viņš bija iebēdzis zvanu tornī, nebija nozīmes vēl tālāk meklēt, jo no šīs vietas varēja viegli aizbēgt uz visām pusēm.
Laupītāji nemanot aizgāja un jau pēc dažām minūtēm soļoja uz meža dzirnavām.
162. nodaļa Nodevība
Kristiāns Ekolds, kas ar Sikleru vēl dzīvoja Smilšu krogū, gaidīja atkalredzēšanās stundu ar Emmu.
Ekolds vairs nedomāja par Freibergas Malvīni, bet tik par skaisto Emmu, ar kuru bija norunāts šonakt satikties.
Ekolds rīkojās uzmanīgi, lai nemodinātu Siklera aizdomas, jo tādā gadījumā viņš aizliegtu doties uz Emmas istabiņu.
Siklers bija sagatavojies kuru katru mirkli aizmukt. Siklers šovakar jau laikus gāja gulēt, lai rītu agri dotos ceļā.
Ar labu nakti, mīļā, — Ekolds vēl paspēja sveicināt Emmu.
Ar labu nakti, es gaidīšu, mīļais, — Emma saldi čukstēja. Laupītāju istabas logs atradās uz meža pusi, vajadzības brīdī
tie bija ar dažiem lēcieniem mežā.
Mēs iziesim agri, — Siklers sacīja, — es diezgan zinu, un Lips Tulians priecāsies par mūsu panākumiem.
Siklers noguris tūliņ uzmeklēja gultu un drīz vien šņāca dziļā miegā. Ekolds negulēja, bet uzmanīgi skaitīja torņa pulksteņa sitienus. Beidzot, pēc ilgas gaidīšanas, pulkstenis nosita divpadsmit. Siklers gulēja kā āpsis, Ekolds uzmanīgi atkravāja no durvīm krēslus un citas mēbeles un klusām aizgāja uz Emmas istabiņu. Ekolds pieklauvēja. Emma, likās, jau bija to gaidījusi un tūliņ atvēra durvis.
Tikai klusu, — Emma čukstēja.
Mani neviens nedzirdēja, — Ekolds atbildēja.