Tad ir labi, — Emma dvesa.
Ekolds tīksmi apkampa savu izredzēto, bet manīja, ka tā ir pilnīgi apģērbusies. Ekolds jau gribēja par to apjautāties, kad kaut kas
iegrabējās.
Kas tur ir? — viņš klausīdamies jautāja.
Kaķis, — Emma atbildēja, — būs ielavījies kaķis.
Ekolds apmierinājās, no jauna piekļaudamies Emmai.
Bet šinī brīdī Ekoldu sakampa kāda smaga roka un acumirkli uzmauca galvā lielu maisu. Nu vairāki vīrieši to sasēja un kā saini nolika uz grīdas.
Tad nezināmie vīrieši atklāja laternu un apgaismoja sasieto laupītāju un Emmu. Bet tā vairs nebija krogus meita, bet grāfienes Kozelas istabene. Sis joks bija noticis grāfienes uzdevumā, nezināmie vīrieši bija grāfienes sulaiņi no Pilnicas. Tagad bija laiks doties projām. Sulaiņi sagrāba Ekoldu un nostiepa pa trepēm lejā. Apakšā pie durvīm stāvēja krodzinieks, Emma tam iedeva lielu maku kā algu par pakalpojumiem. Tagad tie ātri uzmeklēja ratus un drīz ienira pelēkajā miglā.
Lai Dievs man žēlīgs, — krodzinieks smagi nopūtās, — šī lieta var galvu maksāt — bet es taču nedrīkstēju grāfienei pretoties.
Krodzinieks, vēl visu aplūkojis, iegāja savā guļamistabā.
Pēc neilga laika noklaudzēja soļi. Siklers kāpa lejā.
Tas ir otrs laupītājs, — krodzinieks vaidēja. — Kaut man izdotos — ak, Marija un Jāzeps!
Ei, atveriet, — Siklers sauca, — kur ir mans biedrs?
Krodzinieks samiegojies atbildēja, ka neko nezinot.
Bet Siklers saskaities pavēlēja, lai aizved to uz meitas istabu.
Krodzinieks, apmetis rīta svārkus, pavadīja Sikleru. Bet arī šinī istabā neatrada Ekoldu.
Ko tas lai nozīmē? — krodzinieks iesaucās. — Gulta nav nemaz aizskarta, kur tad Emma?
Patiesi — tanī nav gulēts, — Siklers atbildēja.
Jūsu biedrs būs ar skuķi aizbēdzis, — krodzinieks sacīja. — Tik tagad es saprotu, kādēļ tie tik slepeni sačukstējās. Nu viņi abi ir projām.
Siklers nevarēja tikt gudrs, kas še īsti bija noticis, viss tomēr rādīja, ka Ekolds aizgājis ar labu. Bet kādēļ un uz kurieni, to nevarēja paskaidrot neviens.
Tā kā meita bija paņēmusi līdz savas mantiņas, tad bija saprotams, ka abi slepeni aizgājuši.
Lai šo lietu nokārto Lips Tulians pats. Lai Dievs žēlo Ekoldu! — Siklers murmināja.
Ne vārda nebildis, Siklers pasniedza krodziniekam pāris sudraba gabalus.
Jūsu meita ir aizvīlusi manu biedru, — Siklers saīdzis noteica un tad smagiem soļiem izgāja priekšnamā.
Vēl brīdi bija dzirdami viņa gausie soli, tad rīta migla ietina viņa stāvu un tālāk tas vairs nebija redzams.
163. nodaļa LIPS TULIANS — BRIESMĪGAIS
Laupītāji pazina savu briesmīgo vadoni. Kopš Zārberga atšķiršanās neviens vārds nebija runāts pretī, kad Lips Tulians kaut ko pavēlēja.
No pārdrošnieka baidījās, baidījās no pārcilvēcīgā spēka un viņu cienīja tādēļ, ka izglītības ziņā tas stāvēja tālu pāri saviem biedriem.
Bet nekad no viņa nebija tā. baidijušies kā tagad, kad Hedviga bija nozudusi no stikla zārka.
Bandīti baiļodamies ložņāja apkārt pa meža dzirnavām, un neviens neuzdrošinājās briesmīgajam stāties ceļā.
Nebija pat ziņkārīgo, kad garais Zamuels ar saviem pavadoņiem atgriezās no Reicenhainas.
Kamēr abi laupītāji bailīgi atvirzījās sāņus, Zamuels, kurš ne paša velna nebaidījās, devās taisni pie Lipa Tuliana.
Virsnieks jau no pirmā acu uzmetiena redzēja, ka Zamuels kaut ko svarīgu uzzinājis, un tūliņ pavēlēja runāt.
Zamuels pastāstīja par savu gājienu uz Reicenhainas klosteri.
Virsnieks gaidīja, kamēr Zamuels bija pabeidzis, tad briesmīgā balsī iesaucās:
Tad par mūķeni viņa palikusi — mūķeni?
Tā ir, virsniek, — viņai vairs nebija novices drēbes, bet svaidītās tērps.
Mūķene, — Lips Tulians drūmi atbildēja, — Hedviga ir mūķene, man viņa zudusi uz visiem laikiem!
Zamuels labprāt gribēja viņu mierināt, bet neuzdrošinājās.
Ragana ir vainīga, — Lips Tulians iesaucās. — Ragana! Tā zināja, ka Hedviga vēl nav mirusi. Viņa to aizvedusi uz klosteri! Vai viņai, to viņai nāksies dārgi samaksāt!
Bretbauer! — tagad atskanēja viņa pērkoņbalss.
Sauktais bailīgi steidzās šurp.
Ej pie sargiem, kas tur aplenkuši klinti. Ja ragana bēg, lai šauj uz viņu. Dzirdēji?!
Laupītājs skriešus devās turp.
Lips Tulians šais stundās vairs nebija cilvēks, tas drīzāk bija dēmons.
Viss, kas pēdējās nedēļās tik briesmīgi risinājies — viņa atriebības gājiens, kas atkal bija beidzies nesekmīgi, it sevišķi Hedvigas pazušana — tas viss viņam laupīja saprātu.
Pat Zamuels trīcēja.
Viņš baidījās, ka virsnieks nepavēl uzbrukt Reicenhainas klosterim un aizvest mūķenes.
Bet tas nenotika vis.
Lips Tulians bija briesmīgs, bet baznīcas svētumus viņš neaizskāra.
Virsnieka acis zvēroja.
Kamdēļ tad es nebaudu dzīvi? — briesmonis elsoja, — es esmu vēl jauns, visa pasaule man vaļā, skaistākās meitenes es varu iegūt — ha, man jāapreibinās, jāapreibinās, lai aizmirstu viņu vienīgo — kuru sirds mīļo. Apreibināties, aizmirst briesmīgās sāpes, dzīvot, baudīt — saņemt un palaist mežonīgās naktis — citādi — ārprāts! Citādi es palikšu nezvērs!
Zamuels bija sapratis katru vārdu.
Labāk tā, ne citādi, — milzis domāja, — man patiesi bija bail, ka nu ies uz Reicenhainu. Un ar baznīcu nav joks — ja pēc tam mūžīgi jādeg šķīstīšanās ugunīs!
Lips Tulians bija apsēdies uz akmens sola.
O, kā tas deg, — viņš elsoja, labo roku uz krūtīm spiezdams, — kā sāp. Patiesi, kas ir elles uguns pret šīm mokām. O, ja Hedviga būtu mirusi, varētu par viņu sērot, mesties ceļos pie stikla zārka, kamēr tagad — elle un velns!
Viņš briesmīgi iesmējās.
Mūķene viņa esot — ha, ha, ha, — tad jau viņa aiz klostera mūriem varēs aizlūgt Dievu par mani! Aizlūgt — ha — par mani nav vajadzīgs aizlūgt, es jau esmu nolādēts — mans ceļš iet uz elli, un viņa — viņa kā eņģelis paceļas dievišķā augstumā. Ha, ha, lia — tas tik ir jauki!