Lips Tulians atkal iesmējās, tad uzlēca kājās.
Jauki — jūs, zēni! — briesmonis sauca. — Ha, ko jūs nokarat galvas? Vai jūs neesat mani melnie gvardi, kas pat velnam griež krūtis pretī, ja vajadzīgs. Šovakar jums jābūt jautriem — gādājiet vīnu un griezieties ar savām skuķēm — es gribu redzēt! Es gribu jums līdzi priecāties!
Nāves klusums valdīja visapkārt. Laupītāji juta, ka tas ir izmisums, kas viņu virsniekam liek plosīties.
No meža atskanēja signāli, un tūliņ koku starpā kļuva redzami pāris laupītāju, kas vilka līdz kādu sievieti.
Lips Tulians briesmīgi iekliedzās.
Vai tā nav ragana? — dārdēja viņa balss. — Ha, lai tik nāk, es viņu gabalos saraušu!
Tā jau ir kāda meitene, — garais Zamuels iesaucās, — sargi viņai aizsējuši acis.
Vediet meiteni šurp, — Lips Tulians pavēlēja.
Pēc nedaudz mirkļiem drebošā meitene jau stāvēja briesmoņa priekšā.
No kurienes šī skuķe nāk? — virsnieks jautāja.
Mēs viņu atradām pa mežu apkārt ložņājam, — sardzes priekšnieks atbildēja. — Mēs tūliņ saņēmām viņu ciet un atvedām šurp. Varbūt, ka tā ir kāda spiedze.
Atraisiet apsēju, — virsnieks pavēlēja.
A, — Lips Tulians iesaucās, — šo meiteni jau esmu redzējis!
Meitene bija ļoti skaista, un viņas sejiņā nebūt neatspoguļojās
sevišķas bailes.
Virsnieka ugunīgie skati likās ieurbjamies meitenes dvēselē.
Tu biji Freibergā, — viņš sacīja, — es tevi redzēju birģermeistara mājā — tur tu biji skaistās birģermeistara meitas istabene.
Garais Zamuels uzelpoja.
Jā, es esmu Malvīne, — meitene bez kavēšanās atbildēja.
Un ko tu meklē šais mežos?
Es vairs nevarēju izturēt, — Malvīne klusām atbildēja, — toreiz pēc uzbrukuma atklājās, ka esmu runājusi ar kādu svešinieku. Mani turēja aizdpmās. Mana pavēlniece mēģināja mani aizstāvēt, bet tas daudz neko nelīdzēja. Un, kad es sadzirdēju, ka mani grib ieslodzīt tornī, es sasēju savu pauniņu un iebēgu mežā.
Un ko tur meklēji?
Laupītājus, — Malvīne droši atbildēja, — es jau sen mīlu Kristiānu Ekoldu. Un lai gan zinu, ka viņš kļuvis par laupītāju, es tomēr gribu viņu atrast.
Es painteresēšos, vai tu esi runājusi patiesību, — Lips Tulians sacīja, viņu pētoši uzlūkodams.
Jūs varat mani gabalos sagriezt, kungs, ja es esmu melojusi. Es būtu pazudusi, ja mani ieslodzītu tornī. Nez cik ilgi man vajadzētu smakt!
Lips Tulians palocīja galvu.
To jau no freibergiešiem var sagaidīt, — viņš sacīja. — No manis tiem bail. Bet mums jābūt modriem, jo spiegi pastāvīgi ir darbā.
Es neesmu spiedze, — Malvīne atbildēja.
To es drīz vien uzzināšu, — laupītāju virsnieks atbildēja,
tagad pasaki man — kā tu nāci uz domām, ka mēs mītam šais mežos?
Tā jau zemnieki zina stāstīt, — Malvīne mierīgi atbildēja.
Tie visi zina, kur atrodas laupītāji. Es uz labu laimi klīdu apkārt, kamēr tur šie ļaudis mani saņēma ciet.
Lips Tulians redzēja, ka Malvīne nemelo vis, to tas izlasīja viņas acīs.
Malvīne bija skaista, kaira, ziedoša. Lips Tulians iedomāja savu pirmītējo apņemšanos — apreibināties, aizmirsties, apdullināt neizturamās mokas.
Ekolda patlaban nav še, — viņš sacīja, — bet viņš drīz atgriezīsies.
Vai es drīkstu palikt? — Malvīne bikli jautāja.
Jā, mans daiļais bērns, es pavēlēšu tev meža dzirnavās ierādīt istabu. Nāc, es tūliņ parunāšu ar dzirnavnieku.
Vai tu baidies? — Lips Tulians jautāja, savām tumšajām uguns acīm viņu uzlūkodams, kad Malvīne pie ieejas atrāvās. — Ko tu sacītu, ja es tevi apkamptu — vai tu turētos pretī?
Es gribu Ekoldu, es viņu mīlu — viņu vienīgo, — meitene murmināja.
Lips Tulians rūgti iesmējās.
Na, ko tur, — viņš skarbi sacīja, — tāds mans liktenis, par mani neviena negrib zināt, no manis tik baidās, neviena mani nemīl. Hallo, dzirnavnieki
Ko pavēlat, virsniek?
Lips Tulians pavēlēja ierādīt viņai atsevišķu istabiņu, līdz atgriezīsies Ekolds.
Dzirnavnieks aizveda meiteni. Lips Tulians satumsušu skatu noraudzījās pakaļ.
Apkaunots, bez laimes, te nu es stāvu. Ko tas līdz, ka no manis baidās, ha, es visu esmu zaudējis, savu godu — savu Hedvigu, visu, visu.
Aizejot viņš dzirdēja Gustiņu dziedam:
Ko palidz man skaistums, ja viņa man nav, Ķaut vientuļā kapā jau varētu būt Un aizmirst sāpes, ko dvēsele jūt! Kas dzive — tik mokas, ja viņa man nav.
Un Guste jau parādījās durvīs — kaira, grāfienes dāvātos tērpos ģērbusies, dārgakmeņiem izrotājusies.
Laupītāju virsnieks vairs nebija agrākais. Viņš gribēja dzīvot un baudīt. Atcerējās nakti, kad Guste bija meklējusi viņa tuvumu.
Gustiņ! — viņš iesaucās.
Viņa pagriezās šurp. Iekliedzās. Tur jau viņš stāvēja, tas, pēc kura viņa tik ļoti ilgojusies. Lips Tulians iegāja viņas istabā.
Tu jau esi tā izrotājusies? — laupītāju virsnieks jautāja.
Guste sarka un bālēja vien.
Tā droši vien ir dāvana, bērns?
Jā! — tā izdabūja.
Lips Tulians domāja, ka meža dzirnavnieks savai meitai uzdāvinājis šo grezno tērpu.
Tu jau izskaties kā dāma, — viņš sacīja.
Tiešām?
Jā, jā — kā augstāko aprindu dāma, — laupītāju virsnieks turpināja, — bet ciema meitenes drēbēs, raibajā taļļā, sarkanos lindrakos ar garajām bizēm — tā tu izskaties vēl daiļāka.
Jūs domājat, kungs? — Guste murmināja.
Tā ir, — Lips Tulians sacīja, — apģērbies atkal kā ciema meitene, tā tu man patīc tūkstoš reiz labāk.
Guste smagi elpoja.
To es darīšu, o, ar prieku, uz vietas!
Viņa iedrāzās blakusistabā.
Lips Tulians stāvēja pie loga, stingri raudzīdamies pāri uz klintīm, kuru dziļumos bija paslēpusies zāļu sieva.