Elle un karātavas, — kāds laupītājs sauca. — Virsniekam ir acis — skuķēns skaists kā pumpurs!
Es esmu skaistāka, es esmu daudz skaistāka, — Guste murmināja, savas tumšās, krāšņās matu pīnes lupinādama.
Zamuels un Butlers grozīja galvas.
Tas nu gan nav piedzīvots, kas būs, kas nebūs .. .
Pa to laiku izlūki jau bija sasnieguši dzirnavas, tiem sekoja Lips Tulians ar Elzbeti, visbeidzot Zārbergs.
Nācēju soļi jau atskanēja trepēs. Kāds laupītājs atrāva durvis.
Virsnieks ar savu līgavu lai dzīvo! — ieskurbušais kliedza ķērkstošā balsī.
Guste iekliedzās.
Lai dzīvo virsnieks, lai dzīvo viņa mīļā! — piedzērušie sauca. Elzbetes skaistā sejiņa apmācās, kļuva pelēkbāla, ieraugot mežonīgo laupītāju baru.
Nebaidieties, — Lips Tulians tai iečukstēja ausī. — Lai ļaudis domā, ko grib, neviens neuzdrošināsies tevi aizskart.
Elzbete lūdza izskaidrot šo vilšanos: ai nē, viņa negrib būt laupītāju vadoņa mīļākā. Lips Tulians saprata viņas dvēseles mokas.
Lai ļaudis domā, ko grib, — viņš atkārtoja. — Tad tu būsi pilnīgi droša, kad manis te nebūs.
Ai nē, es viena nepalikšu, — Elzbete gaudās. — Man bail!
Lips Tulians devās pie saviem biedriem.
Sī meitene tev jāapsargā, — viņš teica dzirnavniekam pievērsies. — Un vai tev, ja viņa žēlosies par tevi. Tu pazīsti mani…
Virsniek, es jums esmu padevīgs līdz nāvei, — dzirnavnieks dievojās, bet viņa acis kāri aprija meitenes daiļo stāvu.
Tad ieved viņu atsevišķā istabā un gādā par to, lai neviens svešinieks viņu neredz. Kas tālāk — to redzēsim!
Elzbete lūdzoši uzlūkoja savu bīstamo apsargātāju.
Ejiet dzirnavniekam līdzi, — Lips Tulians lēni teica. — Seit, dzirnavās, jums nekas ļauns nenotiks, goda vārds!
Elzbete paklausīja un lēni sekoja dzirnavniekam; Guste pavadīja viņu ar ienaida pilnu skatu. Arī Lips Tulians lūkojās turp, līdz aizvērās durvis, tad viņš pagriezās pret saviem ļaudīm.
Te es esmu, ķērāji ir projām, atstāja mežu.
Velns rāvis, — garais Zamuels sauca. — Virsniek, es jau domāju, ka šoreiz jūs rīkojāties pārdroši. Patiešām, uzprasiet But- leram — mēs izcietām diezgan baiļu.
Es pateicos, mīļie, — jaunais vadonis atbildēja. — Bet es tak neļaušu sevi saķert. Ha, ha, ha, kā viņi izmeklējās mani; tagad jau ķērāji ir ceļā uz rezidenci.
Priecīgi saucieni sekoja kā atbilde.
Urā! Virsnieks lai dzīvo! — skanēja visapkārt. — Laiks atkal sākt!
Lips Tulians pacēla labo roku, pavēlēdams rimties, un acumirklī iestājās kapa klusums.
Jūs ejiet, kā līdz šim, katrs uz savu vietu, — vadonis pavēlēja. — Zamuel, tu ar saviem ļaudīm ej uz Vilka alu. Butlers lai ieņem drupas, un Zārbergs ar atlikušajiem lai iet uz mežkunga māju pie Elbas!
Pūlī cēlās paklusa kurnēšana. Lips Tulians zibens ātrumā pagriezās pret nemierniekiem.
Kurš iedrošinās runāt pretī? — kā pērkons atskanēja viņa balss. — Kurš iedrošinās kaut vārdiņu iebilst? Lai tas uz vietas nāk šurp!
Kurnēšana uzreiz apklusa.
Jūs klusējat? — virsnieks turpināja. — Labi, tā ir zīme, ka jūs katrā ziņā gribat paklausīt. Vai tam, kurš citādi domā!
Klusums. Tik kāda muša vienmuļi sīca.
Tātad, uz priekšu! — jaunais vadonis pavēlēja. — Pēc trim dienām es būšu atpakaļ, un tad dosimies uz Bohēmiju. Tur man jāizrēķinās ar kādu, kas…
Viņš apklusa, bet viņa acīs dega nežēlīgas atriebības dzirkstis.
Bandīti uzgavilēja, cerēdami uz lielo lomu. Tik Zārbergs neņēma dalību vispārējos priekos. Tas redzēja, ka Guste tikko spēj apslēpt savas jūtas, un slepus pievilkās meičai blakus.
Tev gan kremt, ka virsnieks dod citai priekšroku? — blēdis čukstēja.
Liec mani mierā! — Guste atcirta.
Bet Zārbergs neatlaidās.
Kā būtu, ja es izdarītu tā, ka svešā skuķe viņam netiek? — glūniķis jautāja.
Gustes acis iekvēlojās.
To jūs gribat izdarīt?
Kādēļ gan ne, — Zārbergs pavīpsnāja. — Es gribētu ar tevi vēl parunāt, Gustiņ, un izteikt savu priekšlikumu. Kā tu uz to skaties?
Es gribu iegūt vadoni, es, es viena, — Guste kaislīgi ieminējās. — Un tad jūs no manis varat prasīt, ko gribat!
Zārberga sejā ievilkās velnišķīgs vaibsts. Pavilcis Gusti savrup, viņš iesāka pusbalsī sarunāties.
Lips Tulians stāvēja pie durvīm.
Kur jūs iesit, virsniek? — Zamuels sauca. — Vai jūs jau atkal gribat iet viens pats, ņemiet tak, mazākais, vienu cilvēku līdzi!
Pār vadoņa lepno, skaisto seju slīdēja smaida ēna.
Nav vajadzīgs, — viņš īgni atteica. — Dariet, kā es jums pavēlēju!
Bet uz kurieni jūs iesit? — Butlers jautāja. — Pasakiet tak mums vismaz to vietu, kur mēs jūs varam atrast, kad jums kas cilvēcīgs var atgadīties.
Nē! — bandītu vadonis atbildēja mierīgi un lepni. — Izpildiet savu pienākumu un gaidiet mani atpakaļ, Kur es tagad iešu, tas paliek mans noslēpums.
Viņa biedriem ne prātā nevarēja ienākt, kas vadonim padomā.
9 . nodaļa MASKU BALE
9 . nodaļa MASKU BALE
īsta sveču jūra apgaismoja krāšņos dārzus un Cvingera lepnās ēkas Drēzdenē — šīs mākslas celtnes, kas bija radušās, pateicoties Augusta Stiprā, Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa, mākslas un greznības mīlestībai.
Bija vasaras nakts, un tūkstošiem viesu maskās drūzmējās dārzā, verandās un citās telpās.
Tā bija masku balle, kādas izpriecu kārais, jaunais karalis sarīkoja bieži.
Kāds spožums, kāda greznība!
Sur tur plūda reibinošas skaņas no atsevišķiem paviljoniem, kur spēlēja publikai paslēpti muzikanti, citās vietās tika lieliski uguņots. Dažādās krāsās laistīdamās, šķīda ugunis.
Pierasto apģērbu nebija; to vietā grezni dažādu tautu kostīmi.