Pa logu paskatījusies, Terēze ieraudzīja Šikleru, kas skraidīja apkārt kā bez prāta.
Malvīne uzreiz bija spārnos. Ekolds — Ekolds arī būs!
Uz Šiklera saucieniem iznāca virsnieks un apjautājās, vai tas viņa izsūtītos ļaudis neesot saticis.
Nevienu, — Siklers atbildēja un tūliņ pastāstīja par Ekoldu. Tas esot vai nu atkritis, vai ieskrējis lamatās.
Malvīne, to dzirdot, jau gribēja sāpīgi iekliegties, bet Terēze tai uzlika roku uz mutes.
Nē, nē, — Malvīne elsoja, — es pazīstu Kristiānu. Viņš ir vieglprātīgs — to es zinu, jo citādi tas nebūtu palicis par laupītāju. Bet sirds viņam laba — viņš vēl vienmēr mīl mani.
Un pāris citu, — Terēze smējās.
Malvīnes acis zibsnīja.
Nē, nē, viņš pieder man, ja viņš man paliks neuzticīgs, es viņam izskrāpēšu acis no pieres!
Lips Tulians, Zamuela un Siklera pavadīts, patlaban gāja pār pagalmu.
Pēc nedaudz dienām es būšu atpakaļ, — viņš uzsauca meža dzirnavniekam. — Kad atgriežas Vitorfs, lai uzmana sardzi ap spoku alu. Zamuel, tu paliksi kā mans vietnieks, bet Siklers nāks man līdzi!
Guste stāvēja durvīs un māja Lipam Tulianam ar roku.
Tagad viņa vel gavilē, — Terēze čukstēja, — bet cik ilgi? Lips Tulians tai drīz vien uzgriezīs muguru, un pēc tam viņš būs mans. Pagaidi tu, sāncense, gan es tev atriebšos!
166. nodaļa NAKTS VIESIS
Smilšu krogū atkal valdīja klusums, jo nebija vairs skaistās bufetnieces, kura kā magnēts pievilka apmeklētājus.
Saimnieks pa nakti skaitīja naudu. Kalps un viesu apkalpotāja jau sen bija devušies pie miera, kad pie durvīm pieklauvēja.
Saimnieks sabozies prasīja, kas tur ir.
Laidiet iekšā, — atskanēja draudoša balss, — es meklēju naktsmājas.
Bet saimnieks bija pārāk aizdomīgs uz tik vēliem viesiem.
Ejiet tālāk, es neatvēršu. Te nav nekāda klaidoņu patversme.
Apakšā stāvēja divi vīri.
Nu, ja tu neatver, es atvēršu pats!
Pamēģiniet, ja varat, — saimnieks atrūca, paļaudamies uz durvju izturību, — pret manu gribu neviens netiks iekšā.
Spēcīgs trieciens un, dobji brakšķēdamas, durvis atsprāga vaļā.
Redz, tā es atveru, — skanēja briesmīga balss.
Saimnieks pārbijās.
Tie ir laupītāji un slepkavas, — saimnieks ievaidējās un gribēja skriet modināt kalpu. Bet tai pašā acumirklī viņš sajuta dzelzs dūres grābienu sev uz skausta.
Nekur neskriesi, man ar tevi jārunā, kusties — te iekšā!
Atsprāga durvis, un saimnieks iestreipuļoja tumšā istabā. Lips Tulians pavēlēja Sikleram iedegt ugunis, un saimnieks ar šausmām pazina savu kādreizējo viesi — tirgoni, kura biedru aizveda grāfienes istabene.
Vai pazīsti šo viru? — Lips Tulians jautāja saimniekam, uz Sikleru rādīdams.
Jā, jā, — tas ir tirgotājs.
Tā, tā — «jā, tirgotājs», un kur palika viņa biedrs?
To es nezinu.
Ko, tu gribi melot?
Nē, nē, krogus meita ar viņu aizbēga.
Tu melo!
Nē, nē!
Vai teiksi patiesību, vai nē?
Nē, nē!'
Nelieti, nekaitini mani! Vai tu zini, ar ko tev darīšana?
Nē, nē!
Lips Tulians stāv tavā priekšā! Saimnieks ķepurojās kā nāves agonijā.
Lips, Lips, — viņš elsoja, — nē, nē.
Kur palika mans biedrs?
Žēlastību, žēlastību, — saimnieks smilkstēja, — es tiešām' nezinu, kur viņš atrodas, bet…
Bet?
Grāfienes Kozelas istabmeita viņu savaņģoja, es biju spiests piekāpties, jo grāfiene — viņas ekselence — pati man rakstīja.
Kur ir vēstule? Saimnieks parādīja vēstuli.
«Apakšā parakstījusies pavēl Smilšu krogus saimniekam uzņemt šis vēstules pasniedzēju — kameristi Emmu Rostu.
Visas kameristes prasības izpildāmas — pretējā gadījumā rēķinieties ar manām dusmām.
Hilda fon Brokdorfa, grāfiene Kozela.»
Nodevība, — laupītāju virsnieks iesaucās, — klau, nelieti, kur ir tava Jūdasa alga — dod šurp!
Skopulis locījās kā ievainota odze.
Žēlastību, žēlastību!
Nodevēja algu šurp! Tūliņ, vai arī . . . Saimnieks atdeva smago maku ar zeltu.
Siklers vēl pārmācīja krodzinieku, un tas svēti zvērēja klusēt.
Pēc tam abi laupītāji ienira naktī.
Vai Lips Tulians uzmeklēs skaisto grāfieni Kozelu?
167. nodaļa ŠAUSMU NAKTS
Kā tas gan beigsies? Man vairs nav nekādu cerību izkļūt no gūsta. O, kaut es būtu varējusi palikt pie tās savādās sievietes, kuru dēvēja par ārprātīgu! Pie viņas es jutos pasargāta. Un tagad..| tagad . ..
Klusi šņuksti pārtrauca šos vārdus. Tā bija Elzbete, kas tā žēlojās, un Lida nespēja viņu apmierināt.
Par Lipu Tulianu nekas nebija dzirdēts.
Par ēšanu un pārējām vajadzībām nebija ko žēloties, arī pratināšana vairs nenotika.
Lida ar savu likteni bija puslīdz apmierināta, jo še tai nevajadzēja baidīties no Kremo. Čigāns līdz šim arī nebija rādījies. Un par zviedru arī nekas nebija dzirdēts — Stenburgs droši vien jau sen bija aizmirsis nabaga meiteni. To iedomājot, Lidas sirds aizvien sažņaudzās sāpēs.
Elzbeti mierinot pagāja vakars. Cietokšņa disciplīna prasīja, lai visas ugunis tiktu izdzēstas jau pulksten desmitos vakarā.
Un, kad no Jura torņa pulkstenis iezvanīja desmito stundu, Lida izdzēsa lampu. Gaišajā mēnesnīcā abas draudzenes izģērbās, lai liktos gulēt.
Elzbete bija tikmēr raudājusi, līdz iesnaudusies. Lida turpretim negulēja. Te, klau, — kas tur? Vai kāds negrabinājās aiz dzelzs durvīm, kas no Elzbetes kameras veda blakus kamerā?
Paklusais troksnis atkārtojās, Elzbete to nedzirdēja, bet Lidai kļuva baigi.
Mirkli tā domāja, ka Lips Tulians ieradies atsvabināt Elzbeti. Bet durvis jau atvērās. Lida pacēlās sēdus un skatījās kā sastingusi. Kas tur lien? Ha, kāds vīrietis melnā apģērbā. Viņš tuvojās Elzbetes gultas vietai.