Lida skaidri varēja saskatīt svešinieka seju. Tā bija baiga seja. Acis zvēroja velnišķā ugunī.
Noliecies viņš izstiepa rokas, lai sakamptu skaisto meiteni.
Lida spalgi iekliedzās:
Palīgā, palīgā!
Svešais vīrietis acīmredzot samulsa par to, ka vēl kāds gadījies tuvumā.
Palīgā, palīgā! — Lida kliedza.
Svešais metās uz priekšu. ?
Nevienu skaņu, citādi tev beigas!
Lida redzēja iemirdzamies dunci. Viņa izlocījās, svešais pakaļ, un nu iesākās mežonīga gaiņāšanās pa abām kameram.
Palīgā, palīgā! — Lida vaimanāja.
Bet Elzbete nemodās. Svešais to acīmredzot bija apdullinājis ar kādām zālēm.
Mirsti! — vajātājs jau pacēla dunci.
Ar pēdējiem spēkiem Lida tam iesvieda ar krēslu pa kājām tā, ka uzbrucējs sagrīļojās un pakrita. Skaļi lādēdamies, tas cēlās augšā.
Bet ārā jau bija dzirdēts troksnis. Sargi ar cietuma pārraugu jau slēdza durvis.
Lida metās tiem pretī.
Palīgā! — viņa vēlreiz iekliedzās. — Palīgā, glābiet manu Elzbeti, briesmonis grib viņu nolaupīt!
Mežonīgs lāsts skanēja kā atbilde. Tai pašā laikā smagās dzelzs durvis aizkrita ciet.
Briesmonis bija izbēdzis un paglābies blakus zālē.
Kareivji bija pavisam apjukuši.
Lips Tulians ir še, Lips Tulians ir še! — tie sauca, un drošākie metās dzelzs durvīs. Tās nebijā aizslēgtas.
Kareivji ar lāpām un laternām, kliegdami: «Tur ir Lips Tulians!», joņoja turp.
Lūk, tas ir Lips Tulians! Uzmanieties!
Daži kareivji atrāvās atpakaļ. Pamirdzēja spožs asmens.
Kareivji iedomāja izsolīto algu.
Tas ir Lips! Zemē viņu!
Atkal iesākās mežonīga gūstīšana. Sargi ar bajonetēm gaiņāja briesmoni.
Tad no durvīm atskanēja zema balss:
Bumbas un granātas, jūs gribat būt sakšu grenadieri, grābiet ciet nelieti!
Tas bija ģenerālis Kijaus.
Bēgli jau sen būtu varējuši nodurt, bet kareivji neaizmirsa, ka algu vienīgi tādā gadījumā izmaksās tik augstu, ja Lipu Tulianu saķer dzīvu. _
Beidzot tiem ienāca kaut kas prātā.
Pāris kareivju atnesa vecus maisus un taisni tanī brīdī, kad briesmonis gribēja mesties kādā kaktā, viņam uzmauca maisu galvā.
Acumirklī desmit vīru uzklupa bēglim un sasēja striķiem.
Rokā ir! — kareivji gavilēja.
Ģenerālis pavēlēja uzmanīgi atņemt maisu.
Jā, kas tad tas? — komandants iesaucās. — Tas esot laupītāju virsnieks?
Jā, jā! — kareivji sauca.
Muļķi tādi, tas jau ir zelta taisītājs. Kā tad šis ticis meiteņu kamerās?
Kareivji bija pārskaitušies. Drošā alga nu bija vējā.
Ei, misjē, — ģenerālis uzrunāja zelta meistaru, — kas tā par durvju vēršanu nakts laikā — vai meitās gājāt?
Betgers neatbildēja.
Man likās, es redzēju vēl kādu ēnu, — kāds grenadieris iesaucās.
Tā, — ģenerālis Kijaus sacīja, — nu tad paokšķerējiet vēl, ko var zināt, kas te ielīdis.
Kareivjiem tas otrreiz nebija jāsaka. Ceļu ar lāpām un laternām apgaismodami, tie devās tālāk.
Saprotams, iegāja arī Betgera laboratorijā. Te grenadieriem atklājās savāds skats.
Krāsnī kurējās uguns. Katliņos šņākdami un burbuļodami vārījās savādi šķidrumi. Istabas vidū stāvēja sols ar siksnām un turpat blakus spožs kaujamais nazis.
Kareivji apskatījās tuvāk un ieraudzīja kādu lielu, atvērtu grāmatu, bija redzams -arī drausmīgais zīmējums, kas savā laikā arī grāfienei Kozelai iedvesa bailes.
Ienāca arī ģenerālis Kijaus.
Viņam sekoja daži kareivji ar zelta taisītāju. Betgers ķepurojās un spārdījās kā bez prāta. Grenadieri viņu turēja ciet.
Bērni, vediet man to zelta beķeri šurp, — ģenerālis sacīja, — šurp, šiten te — tā, tagad pasaki, zelta taisītāja kungs, ko tad tas te nozīmē, šitas zīmējums ar pliko jaunavu un tās ierīces?
Es atsakos atbildēt.
Oho, gribētu redzēt!
Es tik karalim atbildēšu.
Tā, tā, to vēl redzēsim. Tas jau ir īsts kaujamais galds. Taisni kā uz cūku bērēm — he?
Zelta taisītājs gribēj-a atbrīvoties.
Mani katliņi, manas kolbiņas, — Betgers vaimanāja, — viss darbs pagalam!
Pie velna ar šiem raganu māžiem, — ģenerālis uzsauca, — Hollā, cietummeistar, ievediet abas jaunavas savā dzīvoklī, lai viņas tur paliek pa nakti, šim zellim nevar uzticēties. Tas iemidzinās vēl visus sargus, lai vēlreiz ielauztos meiteņu kamerā.
Betgers lādējās, un ģenerālis pavēlēja viņu ieslēgt kādā drošā kamerā. .
168. nodaļa PĀRDROŠA BĒGŠANA
Šonakt ap cietoksni likās risināmies vēl savādākas lietas.
Ja mēness neslēptos aiz milzīgajām klintīm, tas būtu apgaismojis kādu vīrieša stāvu, kas rāpās pa klintīm augšā.
Patlaban tas tuvojās cietoksnim pa krauju, gar kuru ceļš veda augšā uz bastionu.
Pārdrošnieks neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Nu jau viņa galva parādījās uz pirmā bastiona mūra.
Tuvojās sardze.
Stāt! Kas tur ir? Kas?
Rībiens — nošķīda uguns — atbalss notrīcēja pāri pretī no Lil- jensteinas. Kāds kareivis no tuvuma bija izšāvis uz pamanīto aizdomīgo galvu.
Caur pulvera dūmiem grenadieris redzēja aizlidojam cepuri — nebija šaubu, ka lode sašķaidījusi nezināmā ienaidnieka galvu.
No bastiona sardzes mājas atskanēja soļi, tuvojās kāds grenadieru vads.
He — kas šāva? — kaprālis sauca no apakšas.
Sardze uz lauvu bastiona, — kareivis no augšas ziņoja, — kāds ķerlis gribēja pārkāpt mūri, un, tā kā viņš uz trīskārtīgo saucienu neatbildēja, tad es izšāvu.
Kaprālis pavēlēja pārmeklēt vietu, kur aizdomīgais būtu kritis, bet neatrada neko citu kā lupatu saini un cepuri.