Grenadieris acīmredzot bija izšāvis uz lupatu saini. Bet svešinieks pa to laiku nemanīts bija pārkāpis bastionu un sasniedzis cietoksni. Ar nāvi rotaļādamies, veikli, bez apstājas pūlēdamies, tas sasniedza Turku torni. Vēl atlika uzrāpties līdz kādam aizrestotam logam. Drusku atpūties, pārdrošnieks veica arī šo uzdevumu. No iekšas spīdēja patumša gaisma. Viņš ieskatījās un redzēja savādu ainu. Gultā nekustēdamās gulēja kāda jauna, skaista meitene, un otra cītīgi ņēmās ap nevarīgo. Iebrucējs ieķērās restēs.
Vai tie ir māņi, vai… — tas murmināja, — ha, tā ir Elzbete — es domāju, ka viņa ir cietumā, bet viņa atrodas cietumsarga istabā, un tā viņai blakus — tā ir čigāniete Lida.
Svešais ātri atrāva savu galvu atpakaļ, jo istabā ienāca kāds vīrietis.
Komandants mani vēlreiz sūtīja šurp, —- ienācējs sacīja, — vai jums vēl kas nav vajadzīgs, jaunava?
Nē, nē, — Lida atbildēja, — mana nabaga draudzene tik paģībusi, drīz viņa atmodīsies.
Vīrietis ārā spieda labo roku uz krūtīm.
Viņa ir dzīva, — tas murmināja, — ha, viņa ir dzīva. Es gandrīz prātu zaudēju — Elzbete nedrīkst mirt!
Viņš atkal ieskatījās istabā. Vīrietis bija izgājis. Kluss klauvējiens, Lida paskatījās šurp, viņas sejā parādījās nāves izbailes. Tā domāja, ka ieradies Kremo. Vēlreiz kluss klauvējiens. Lida lēnām naca tuvāk. Viņš saliecās uz priekšu.
Vitorf, — Lida pusbalsī iesaucās — gandrīz uzgavilēdama, — tas ir Vitorfs — viņš ieradies Kenigsteinā.
Viņa atvēra logu.
Jā, es tas esmu, — jaunais laupītājs sacīja, — kas ar Elzbeti, kas noticis?
Viņa ir tikai apdullināta, tagad es visu nevaru izstāstīt — Lida čukstēja. — O, kāda laimīga sagadīšanās, ka jums taisni šonakt vajadzēja ierasties, kad mūs atveda šurp no cietuma. Laiks ir dārgs, vai jūs gribat mūs atsvabināt?
Jā, jā.
Kur virsnieks?
Viņš nezin, ka es uzņēmos šo pārdrošo soli, — jaunais laupītājs atbildēja, — es ierados ar savu biedru. Nav laika. Tagad es gribu pārvīlēt restes.
Nav vajadzīgs, — Lida atbildēja, — skatieties tur — tur Lips Tulians ielauza restes.
Logā drīz vien bija izveidots caurums, pa kuru varēja ielīst. Vitorfs pēc virsnieka parauga bija aptinies ar tievu, garu striķi. Vitorfs to nolaida lejā, kur viņa biedrs striķim piesēja resnu virvi un Vitorfs to uzvilka augšā. Nu atlika vēl kāpt lejā. Nemaņā gulošo Elzbeti uzsēja Vitorfam uz muguras. Lida veikli izlīda pa logu, kamēr Vitorfam ar smago, bet mīļo nastu bija daudz grūtāk. Bet drīz arī viņš juta mezglaino virvi pirkstos un lēnām, pār drausmīgo dziļumu šūpodamies, kāpa lejā.
Augšā, tukšajā istabā, vējš plandīja laternas liesmu. Vēlreiz atvērās durvis.
Komandants mani sūtīja vēlreiz, — ienācējs — cietuma uzraugs sacīja, — lai e;s paprasot…
Tālāk viņš netika.
Jā, kur viņas ir? — tas murmināja un pārsteigts skatījās kaktos. Tad viņš sajuta vēja šalti iesitamies sejā, paskatījās uz logu, ieraudzīja caurumu, virvi un acumirklī saprata visu.
Kā bez prāta tas satvēra virvi, domādams, ka varēs to uzvilkt. Bet nekā! Virve tik šūpojās ar smago nastu.
Cietumnieces izbēgušas … aizvestas … Surp, šurp — viņas jāpanāk!
Bet viņa saucienus neviens nebija dzirdējis — viņš izskrēja koridorā un turpināja bļaut. Nu atsteidzās pats ģenerālis Kijaus. Pēc īsas izskaidrošanās deva trauksmes signālus, un bruņotie sargi pa tiltiņiem un klinšu tekām skrēja lejā uz Elbas krastu. Bēgļi no cietokšņa gan bija izkļuvuši, bet drošībā tie nebija. Nu tik iesākās vajāšana.
169. nodaļa ATGRIEŠANĀS NO LEIPCIGAS MESES
Divas smagas ores dārdēdamas ripoja pa Leipcigas šoseju uz Kemnicas pusi.
Tuvojās jau vakars, un tirgotāji, kas ar savām precēm bija apmeklējuši Leipcigas mesi, tuvojās vietai, kur braucēji parasti apmetās naktsmājai.
Priekšā uz maisiem sēdēja abi tirgoņi, no kuriem viens brauca pats, kamēr otra pajūgu vadīja jauns puisis. Trešā persona bija kāda skaista, svaiga meitene, tā tirgoņa meita, kurš pats turēja grožus un pātagu rokā. Tie abi dzīvi sarunājās, kamēr otrs acīmredzot ilgojās pēc miera.
Tēt, — meitene patlaban iesāka, —< tas jau bija diezgan labs veikals mesē, šoreiz tu saņēmi smuku summiņu naudas.
Patiesi, bērns, — skanēja atbilde, — mīļais Dievs mums bija labvēlīgs, mēs atdabūjām to, ko pēdējos gados bijām zaudējuši.
Šoreiz bija pavisam citādi, tēt, un es tak nu dabūšu zelta ķēdīti!
Zināms, bērns. To jau es tev apsolīju, ja šoreiz mesē ies labi 110 rokas. Un tā kā tu man vēl palīdzēji, tad dabūsi vēl daudz
kaistāku ķēdīti kā vēlējies.
Meitene iegavilējās.
Bet tirgotājs uzmanīgi skatījās sāņus uz krūmiem.
Kas tev ir, tēt? — meitene jautāja. — Ko tu tā skaties?
Hm, man likās, tur kaut kas čaukstēja.
Tas varbūt bija kāds zaķis vai stirniņa, — meitene atbildēja.
Nē, dzīvnieki nerādās tik tuvu. Es arī manīju tā kā cilvēka ēnu.
Ak, ej nu ej, tēt, tu laikam domā par briesmīgo Lipu Tulianu?
Jā, mans bērns.
Tā kādu brītiņu tie vēl sarunājās par Lipu Tulianu, par viņa pārdrošiem, neticamiem uzbrukumiem, kā, piemēram, Freibergas sudraba vezumiem.
Te pašķīrās krūmi un parādījās kāda ļauna seja.
Tas bija Zārbergs ar atlikušajiem biedriem.
Nauda un jaunā meitene kairināja briesmoni. Bet uzbrukt uz šosejas, pirms nav iestājusies nakts, bija bīstama lieta. Biedri pretojas, bet Zārbergs, reiz uzdomājis, neparko negribēja atlaisties. Beidzot Zārbergs izdomāja kaut ko drošāku, bet līdz rītam būšot jāpaciešas. Tad nauda būšot rokā, un meitene arī.
Zārbergs devās atpakaļ, kur bija apmetušies viņa biedri. Tic vairs nesauca viņu par virsnieku, bet sekoja Zārbergam, kad tam ka viltīgākajam bija padomā labs ķēriens. Zārbergs domāja par jauniem līdzekļiem un atriebšanos Lipam Tulianam.