Tas ir mans biedrs! — Lips Tulians iesaucās. — Man jāatsvabina viņš!
Pagaidiet vēl še, ap šo laiku es bieži dzirdu, kā tur tiek virinātas dzelzs durvis. Sargs tad droši vien iet savā apgaitā.
Un ēst, vai ēdienu jums dod? — Lips Tulians jautāja.
Man jāmirst badā, — atbildēja pusizdzisusi balss.
Lips Tulians izvilka savu ceļa pudeli un pielika nabaga sievai pie lūpām.
Dzeriet, — briesmonis sacīja gandrīz maigi, — tas nav degvīns, bet ugunīgs vīns no Ungārijas kalniem.
Nelaimīgā dzēra. Vīns šķita tai iedodam jaunus spēkus, viņa pacēlās un pateicīgi ielūkojās skaistā vīrieša acīs.
Tik ilgi nebiju dzērusi vīnu, — viņa murmināja, — ha, ha, ha, kā laiki mainās. Kad biju vēl jauna, nekā netrūka, tagad es esmu nabagāka par katru ubadzi. Un mans bērns, mana Elzbete man arī atņemta.
Jūs viņu redzēsit atkal, — laupītāju virsnieks sacīja.
Lai Dievs jūs svētī!
Lips Tulians devās atsvabināt savu biedru.
173. nodaļa CĪŅĀ AR VAJĀTĀJIEM
Vitorfu pavadīja Bretbauers, kad tas abas meitenes atsvabināja no Kenigsteinas.
Vitorfs ar savu dārgo nastu bija laimīgi sasniedzis upes krastu.
Bretbauers jau nāca viņam pretī.
Un Lida bija laimīgi sasniegusi zemi.
Nu atlika pazust, cik ātp vien iespējams.
Drīz vien visi atradās laivā. Spēcīgas rokas ātri cilāja airus.
Krastā drīz vien parādījās grenadieri ar lāpām. Ģenerālis Kijaus lādējās, ka visa plašā apkārtne skanēja.
Laiva drīz sasniedza krūmāju otrā krastā.
Vitorfs ar Bretbaueru vēroja grenadieru rīkošanos otrā krastā, kamēr Lida darbojās ap nemaņā guļošo draudzeni.
Tā neviens nemanīja krūmus pašķiramies un kādu glūnošu seju parādāmies. Bet drīz tā atrāvās atpakaļ, redzot, ka vīrieši no galvas līdz kājām apbruņoti. Tas bija kāds zemnieks, vēl naktī atnācis apskatīt izmestos tīklus.
Bēgļi palēnām kāpa augšā Liljensteinas klintī, kur bija solījies ierasties arī Lips Tulians.
Vitorfs atkal nesa Elzbeti, un Lida sekoja ar Bretbaueru.
— Tie vēl meklē mūs viņā krastā, — Bretbauers ieminējās,'— ha, ha, ha, lai izokšķerē katru caurumiņu.
I<a tik mūs kāds nav redzējis pār Elbu pārceļamies, — Lida bažīgi iebilda.
Laupītāji tam negribēja ticēt. Pagāja ilgs laiks, kamēr bēgļi sasniedza augstieni. Stāvā teka uz brīdi atrāva viņu skatu uz pretējo krastu.
Nolādēts,— Bretbauers iesaucās, — tagad lieta atkal ir ļoti bīstama, tā ir nodevība, kāds būs redzējis mūs!
Arī Vitorfs domāja tāpat.
Lielāks skaits grenadieru bija pārcelti pār Elbu un patlaban, mežonīgi kliegdami, ar paceltām lāpām traucās uz Liljensteinu.
Skaidri varēja dzirdēt balsis:
Tur augšā viņi ir, nekur neizbēgs, ha, ha, ha, ieskrējuši kā peles slazdā!
Saucējam bija taisnība. '
Atpakaļ lejā vairs nevarēja tikt, ja negribēja grenadieriem ieskriet taisni krūtīs.
Bretbauers lādējās, un Vitorfs atzina, ka vienīgā izeja — cīnīties.
Divi pret tādu pūli, — tas neiet, Vitorf, tie mūs uzreiz sakapās.
Varbūt, — Vitorfs atbildēja. — Bet pagaidām mēs aizstāvēsimies. Lida, aiznesiet Elzbeti tur aiz klints, tur būsit pasargātas no lodēm. Bretbauer, mēs stāsimies te aiz krūmiem.
Un ko mēs tur darīsim — šausim ar savām pistolēm?
Nē, bet gāzīsim akmeņus pa šo šauro teku lejā! Žiglāk, Bretbauer, ir pēdējais laiks — klausies, vajātāji jau sasnieguši aizu!
Laupītāji savēla akmeņus šaurā celiņa malā. Pēc brītiņa divi klintsgabali dārdēdami jau gāzās lejā, arvien ātrāk. Apakšā atskanēja briesmīgi kliedzieni.
Bretbauers vicināja cepuri, redzēdams pārsteigtos vajātājus pa galvu pa kaklu atkāpjamies.
Ātri, Bretbauer, neļausim viņiem atjēgties!
Atkal divi klinšu milzeņi dunēdami iegāzās dziļumā. Šausmu kliedzieni kļuva skaļāki, un grenadieri pa galvu pa kaklu joņoja pa stāvo, šauro celiņu atpakaļ.
Nelīdzēja ari ģenerāļa lādēšanās.
Nodevējs zemnieks bija raidījis grenadierus uz Liljensteinu, bet nu tas jau saņēma savu nodevēja algu — patlaban to aiznesa ar salauztām kājām.
Neviens no grenadieriem vairs neuzdrošinājās kāpt augšā, jo vēl gruva un gāzās smagie akmeņi. Velti izmeklējās citu uzeju.
Ģenerālis jau gribēja aizsaukt savus ļaudis, kad pamanīja, ka akmeņi iestrēguši klints spraugā un vairs neripo.
Komandants tūliņ saprata stāvokli un pavēlēja grenadieriem nekavējoties doties pa taciņu augšā.
Tie netraucēti sasniedza dabisko barikādi un, uzmanīgi rāpdamies, pret klintīm atspiezdamies un slēpdamies, laimīgi sasniedza Liljensteinas augstieni.
No bēgļiem nebija nekādu pēdu.
— Pārmeklēt katru krūmu, — ģenerālis Kijaus pavēlēja, — te augšā tiem vajag būt. Būs kaut kur ielīduši. Ieņemt ceļu, lai neviens nevar izmukt.
174. nodaļa KAISLĪBA UN MILZU SPĒKS
Lips Tulians meklēja Ekolda cietumu. Drīz tas atrada dzelzs durvis, kas nebija aizslēgtas, tik aizbultētas.
Lips Tulians atvilka bultu un iegāja drēgnajā telpā.
Virsniek, — Ekolds pārsteigts iesaucās.
— Jā,tas es esmu, — virsnieks atbildēja, — es gribu izvest tevi no purva, kurā tu iestigi savas uzticīgās mīlas dēļ.
Ak, tā nekrietnā skuķe! — Ekolds lamājās.
Nelaimīgais, mums maz laika. Laime, ka nebija aizslēgtas durvis, citādi tās būtu jāuzlauž.
Lips Tulians pavēlēja Ekoldam ātri apvilkt svārkus.
Bet es vēlētos pārmācīt viltīgo skuķi, — Ekolds lūdzās. — Viņa daudzreiz zobojās par mani. Virsniek — man ir saslēgtas kājas.
Es tūliņ attaisīšu, — Lips Tulians atbildēja un izņēma no kabatas kādu tērauda rīku, un — knaukš — ķēdes nokrita no kājām.
Tā, nu tu esi brīvs!