Kaspars izstiepa rokas, sakampa sekretāru un nosvieda to uz Klona, tad ātri atlēca no dzelzs jaunavas un, piesteidzies sekretā- 1.im, atkal satvēra-to un pēc nedaudz minūtēm atlaida viņu parkā.
Sekretārs kā rīdīts skrēja uz Drēzdeni. Ļaudis pārkrustījās, kuriem gadījās to redzēt. Beidzot tas, galīgi noguris, pakrita pie kāda krūma ceļmalā un pūlējās atgūt elpu.
175. nodaļa DABAS BĒRNU MĪLA UN GREIZSIRDĪBA
Meža dzirnavās ar saprātu rīkojās garais Zamuels. Viņš nekad neizlaida no acīm laupītāju darbus un arvien centās uzturēt kārtību. I'ašreiz meža dzirnavās bija tikai nedaudz laupītāju, kas, apmainījuši sargus, likās gulēt.
Malvīne gandrīz nemaz nerādījās, arī Guste pēc virsnieka aiziešanas bija reti redzama, bet toties vairāk Terēze. Tā bija neglābjami pārskaitusies, ka Lips Tulians iecienījis Gusti vairāk kā viņu.
Kādā rītā Guste ieradās lielajā zālē, kur mēdza ēst meitas, lieliski uzposusies kā pilsētas dāma, tā bija apvilkusi grāfienes dāvāto tērpu un aplikusi ap kaklu zelta ķēdi.
Esi gan ļoti skaista, — Terēze zobojās.
Kas tev par daļu, — Guste atcirta.
Oho, es varu runāt, kas man tīk.
Nu tad runā ar šo sienu, bet ne ar mani, — Guste smējās.
Nu, nu, gan tu paliksi mazāka, es pazīstu virsnieku, viņš tik joko ar tevi.
Man tas vienalga, kad tik viņš mīl mani, — Guste sacīja.
Sie prieki drīz aizsteigsies, virsnieks tevi pametīs, un tad es nākšu tavā vietā.
Tu nekā nezini, tu muļķa zoss.
Un tu, augstprātīgā muļķe, ievēro labi manus vārdus.
Tā tas turpinājās vārds pa vārdam, līdz Guste saķēra Terēzes matu pīni.
Terēze, protams, nepalika parādā.
Iesākās cīņa. Apkrita krēsli, šķindēja glāzes, pulkstenis nokrita uz grīdas, un puķu podi skraidīja pa sētu.
Hollā, vai tad pats velns ticis vaļā, — garais Zamuels apakšā iesaucās.
Viņš, uz sola sēdēdams, bija drusku iesnaudies, kad uzreiz kāds puķu pods tam uzkrita uz galvas. Acumirklī tas skrēja pa trepēm augšā.
Svētais Nepomuks! — Zamuels iesaucās. — Meitas ecējas! Tīrais posts ar šiem sievišķiem, priekš kā tos maz vajadzēja pasaulē?
Bet tagad neatlika laika filozofiskiem apcerējumiem, Zamuels pieskrēja pie durvīm.
Terēze pašreiz bija pieķērusies pie Gustes kakla ķēdes, bet Guste plucināja Terēzes matu pīnes un mēģināja to nogāzt zemē. Bez tam abas nejēdzīgi lamājās.
Pēkšņi Terēze īsti sasparojās — abas pakrita zemē un kūleņodamas turpināja plēsties.
Zamuels, to redzēdams, sameklēja spaini auksta ūdens un uzgāza to karotājām.
Tas līdzēja, abas ienaidnieces izšķīrās.
Tā, nu mazākais kādu laiku būs miers, — Zamuels murmināja.
Terēze iesteidzās savā istabiņā, bet Guste rāja Zamuelu, ka tas
samaitājis viņas zīda svārkus.
Bet Zamuels šoreiz uzstājās stingrāk kā parasti, un Gustei gribot negribot bija jāpaliek mierā.
Zamuels aizgāja uz spoku alu aplūkot sargus. Laupītāji izgai- dījās par velti, zāļu sieva nerādījās, it kā tā uz mūžu būtu apklususi.
176. nodaļa CĪŅA UZ DZĪVĪBU UN NĀVI
Grenadieri Liljensteinā meklēja bēgļus.
Ģenerālis Kijaus stāvēja uz klints, skatīdamies un nemitīgi lādēdamies. Kareivjiem jau apnika meklēt.
Meklējiet; meklējiet! — dārdēja ģenerāļa pērkona balss. — Viņiem te jābūt, jo cita ceļa- nav. Un pa gaisu laisties tie arī nevar!
Pēkšņi atskanēja kaprāļa sauciens:
Surp!
Grenadieri joņoja uz Liljensteinas ziemeļu krauju. Tur klintī bija šaura sprauga, kas likās vedam dziļāk. Sprauga bija taisni tik liela, lai pāris cilvēku varētu ieiet, un daži pārdrošnieki tūliņ laidās iekšā, turēdami ieročus gatavībā.
Apakšā ala meta līkumu, tālāk bija tumšs.
Dodiet šurp lāpu, — kāds no pārdrošniekiem sauca, — mēs neko nevaram redzēt. Patiesi, es varu derēt, ka viņi tur ielīduši.
Bet tai pašā mirklī alā atskanēja draudoša balss:
Ne soli tālāk, vai mēs atklāsim uguni!
Tur viņi ir — tur viņi ir, — grenadieri sauca no ieejas, — uz priekšu, biedri, šaujiet virsū!
Grenadieri virzījās uz priekšu.
Atpakaļ! — pērkona balss skanēja pretī. — Pēdējo reizi — atpakaļ!
Grenadieri neklausījās.
Te atskanēja šāvieni, pulvera dūmi vārījās augšup, un reizē bija dzirdami kāda ievainotā vaidi un gārdzoņa.
Tagad grenadieri virzījās atpakaļ, vilkdami sev līdzi ievainoto biedru. Ģerenālis, redzēdams grenadierus atgriežamies, neatlaidās, kamēr daži pārdrošnieki atkal ielīda alā.
No jauna atskanēja vairāki šāvieni reizē, smacīgi pulvera dūmi pildīja alu. Apakšā plosījās cīņa uz dzīvību un nāvi.
Arā stāvošie gaidīja pārliecināti, ka bēgļus, ja ne kritušus, tad vismaz smagi ievainotus, izvilks dienas gaismā.
Te pulvera dūmos parādījās uniformas.
Palīgā, — divi grenadieri aizelsušies sauca, — pārējie beigti vai ievainoti guļ alā.
Un bandīti? — ģenerālis kliedza.
It neko nevar redzēt, visa ala pilna pulvera dūmiem, — skanēja atbilde.
Daži drošākie atkal iesteidzās alā, un cīņa iesākās ar jaunu sparu. Kāds vieglāk ievainots ziņoja, ka bēgļi aizbarikādējušies ar klints gabaliem. Ģenerālis domāja, ka tur ielīdis pats Lips Tulians, un pavēlēja neatlaisties.
Grenadieri bija saniknoti.
Neatlika nekas cits, kā nojaukt barikādes. Saniknotie grenadieri to darīja, brīnīdamies, ka ieslēgtie laupītāji vairs nešauj.
Bet varēja jau būt, ka tie krituši vai ievainoti.
Surp lāpas, — kaprālis sauca, — ātri — tepat viņiem jābūt.