Lāpu gaismā drīz vien bija pārredzama alas iekšiene. Bet tā bija
tukša.
Nolādēts — tie atkal aizbēguši, — grenadieri kliedza, — uz priekšu — vēl tie nevar būt tālu.
Kareivji līda tālāk. No alas šaura sprauga vijās uz augšu.
Pēkšņi svaiga gaisa vilnis ieplūda alā un, kad pirmie ielīda plaisā, parādījās austošā rīta gaišums.
Nolādēts — viņi ir lejā, — kaprālis plosījās, — pa krūmiem gar klints sienu — tur — tur — es redzu viņus!
Grenadieri joņoja uz priekšu. Plaisas malu sasnieguši, tie atklāja uguni uz bēgļiem.
Bet ātrumā izšautās lodes neķēra mērķi.
Meitenes traucās uz priekšu, uz tuvējo krūmu pusi, kuros tās drīz vien paslēpās, kamēr abi laupītāji palika netālu no paslēptuves.
Viens no viņiem vicināja cepuri.
Lips Tulians liek jūs sveicināt!
Bet Liljensteinā trakoja grenadieri, velti rīkoja vajāšanu — velti, jo bēgļi jau sen bija iebēguši meža biezoknī.
Vitorfs bija rīkojies sevišķi izmanīgi un droši, kopā ar Bretbaueru aizkavēdams vajātājus, kamēr meitenes pa šauro plaisu atrada izeju.
Elzbete bija atguvusi samaņu un turējās Vitorfam blakus.
Vēl vienmēr tie nebija runājuši par savu mīlu, bet juta, ka pieder viens otram, un Lida ievēroja abu slepenos skatienus.
Klusībā tā nopūtās, iedomādama savu zviedru virsnieku.
Un Kremo? Par viņu nekas nebija dzirdēts. Bet ja viņš ierastos un pfasītu, lai viņa izpilda zvērestu? Briesmīgi!
Labāk mirt! — meitene dvesa, bailīgi skatīdamās krūmos, it kā tur tam kuru katru mirkli vajadzētu parādīties.
177. nodaļa ZĀRBERGA TRIKS
Olbernhavas tiesas krodzinieks bija zināms kā bagātākais vīrs tajā apgabalā. Bagātība bija vairojusies no tēvu tēviem, jo tiesas krogus bija vieta, kur nekad netrūka ienākumu.
Tādēļ krodzinieki f)ija tālu izslavēti par bagātiem ļaudīm. Tie tiešām bija bagāti un resni. Bez vietējiem viesiem tur vēl ieradās daudz svešinieku: ceļotāji, tirgotāji, ziņneši un amatnieki.
Arī šovakar ieradās trīs amatnieku zeļļi un kādu stundu vēlāk vēl divi sīktirgotāji, kas pasūtīja vakariņas un lūdza naktsmāju. Neviens neievēroja šos svešiniekus, jo zemnieki labprāt neielaidās ar amatniekiem un sīktirgotājiem. No ārienes tie izskatījās atbaidoši klaidoņi, un tādēļ katrs izvairījās no tiem.
Krodzinieks labprāt,negribēja dot naktsmāju, bet, kad tie laipni lūdza, lika ienest lielajā istabā salmus. Ar to svešinieki apmierinājās, un krodzinieks atkal tirgojās aiz savas bufetes.
Tā nemanot aizsteidzās laiks, vietējie viesi viens pēc otra aizgāja mājās.
Krodzinieks nokopa galdus un krēslus un, uz galda atstājis tievu tauku svecīti, aizgāja gulēt.
Vai tie pieci svešinieki palika še? — krodziniece jautāja vīram.
Nu protams, kur tad lai tie paliek, ar pakaišiem hija mierā.
Es nemaz nesaprotu, — saimniece turpināja, — man tie nemaz nepatika, tādi riebīgi vazaņķi. Tie nav nekādi labi cilvēki.
Sirdi nevar nevienam redzēt, — saimnieks atbildēja. — Šinīs laikos visādi klaidoņi dauzās apkārt. Ko tad viņi te, tik lielā ciemā, var iesākt? Viņi tik domāja par gulēšanu.
Bet ja nu tie aiziet nesamaksājuši tēriņu, varbūt kādu vistu vai zosi paņem līdzi.
Par ko tad suņi stāv sētā? — saimnieks sacīja.— Un tēriņu lie samaksāja bez kāda iebilduma.
Ja, tā ir cita lieta, — sieva atbildēja, — tad jau tie ir godīgi |audis.
Runājoties tie bija izģērbušies un, darbā noguruši^ tūliņ aizmiga, pēc nedaudz minūtēm tie jau šņāca kā pēc notīm. Arā bija silts, tādēļ saimnieks bija atstājis logu tik drusku pievērtu.
Pienāca pusnakts.
Pēkšņi saimniece uztrūkās no miega, viņai šķita, ka kāds būtu lai iesitis pa galvu, bet samiegojusies tā ieslīga atpakaļ spilvenos.
Sajuzdama caurvēju, viņa gribēja aiztaisīt logu, bet-kāds melns stāvs bija pārliecies pār gultu.
Klusu — viens vārds, un tu būsi līķis.
Pārējie laupītāji devās pie saimnieka un to krietni sapurināja. Bet saimnieks gulēja cietā miegā un nevarēja tik drīz atmosties.
Kāds belziens to uzmodināja. Viņš gribēja saukt palīgā, bet laupītājs turēja pie pieres pistoli.
Mēģini tik trokšņot, tu lielvēderi, tad uz vietas iebrauksi ellē!
Kas jūs esat? .— saimnieks stostījās.
Laupītāji, — kāds bandīts atbildēja. — Lips Tulians grib atvieglināt tavas naudas kastes.
Jēzus Marija — Lips Tulians! — saimnieks vaidēja.
Bet viņš maldījās, uzbrucējs bija Zārbergs, kas vēļ arvien uzdevās par Lipu Tulianu. Viņš izrāva saimnieku no gultas un pavēlēja, lai rāda savu naudas kasti.
Saimnieks lūgdamies kavējās, tad Zārbergs gatavojās tam nogriezt degunu un ausis. Nekas nelīdzēja. Saimnieks ieveda laupītājus blakus istabā un parādīja kādu sienas skapi.
Tur stāv mana nauda, — saimnieks vaidēja.
Zārbergs izsita durvis. Skapī atradās maza, neaizslēgta kastīte, kurā .mirgoja spoži guldeņi. Zārbergs apsvēra naudas vērtību un uzkliedza saimniekam, ka kastītē neesot visa nauda.
"— Nē, — saimnieks paskaidroja, — pārējo, lielāko daļu es liku uzglabāt Drēzdenē.
Meli! Atzīsties, tev nauda vēl kaut kur paslēpta. Runā, vai arī es tev uzšķērdīšu vēderu!
Saimnieks vēl jaudāja tik šļupstēt.
Es, es sacīju patiesību.
Zārbergs tam beidzot arī noticēja un iebāza spožos guldeņus kabatā.
Laupītāji vēl gribēja saimnieku pamocīt, kad no apakšas atskanēja svilpiens un kliedziens. Nu bija jāmūk.
Laupītāji kā ēnas izslīdēja pa logiem sētā. Tur gulēja abi lielie ķēdes suņi — noindēti.
No visām malām skanēja palīgā saucieni. Viss ciems bija kājās.
Zārbergam ar biedriem vairs nebija kur sprukt. Te tas ieraudzīja kādu šķūni, un laupītāji acumirklī saskrēja tajā.