Zemnieki tuvojās.
Te uzreiz atskanēja kliedziens:
Šķūnis deg!
Tas nekas, — kalējs atteica. — Lai nelieši sadeg.
Bet tanī brīdī pa kādu lūku izlēca pieci tumši stāvi, kā traki mezdamies uz priekšu.
Tur vēl nebija cilvēku, un laupītājiem izdevās iebēgt un pazust mežā.
178. nodaļa ATKAL KOPĀ
Meža dzirnavās ar nepacietību gaidīja Lipa Tuliana atgriešanos.
Laupītāji ilgojās pēc jauniem darbiem, jauna laupījuma, un briesmīgais vadonis tak gribēja apmeklēt Veisenfelsas sudraba velvi.
Tādēļ prieks bija sevišķi liels, kad signāls vēstīja par Lipa Tuliana ierašanos.
Siklers un Ekolds nesa savādu nastu — sava veida dēli, uz kura, ar drānu apsegts, gulēja cilvēka stāvs.
Garais Zamuels devās pie Lipa Tuliana.
Vai ragana savu paslēptuvi atstājusi? — briesmonis jautāja.
Līdz šim vēl ne, virsniek.
To jau domāju.
Virsniek, kas tur ir, vai Elzbete?
Nē, — Lips Tulians atbildēja, — vai tev nav ziņas no Vitorfa?
Līdz šim vēl ne.
Sīs sarunas laikā abi laupītāji savu nastu bija ienesuši meža dzirnavās.
Pārklājs tika atņemts, kļuva redzama paveca sieviete, aizvērtām acīm, bet vēl dzīva.
Dzirnavnieks bija pārsteigts par viņas līdzību ar Elzbeti.
Lips Tulians uzdeva rūpēties par cietēju.
likolds pagriezās uz durvīm. Te viņš izdzirda drānu čaukstoņu — klusu iekliedzienu, un nākošā acumirklī Malvīne tam apķērās ap kaklu.
Jaunais laupītajs vai sastinga aiz brīnumiem.
Meiten, kā tu gadījies še?
Malvīne iesāka stāstīt.
Kamēr abi pļāpāja, dzirnavās ienāca arī Lips Tulians.
Guste metās viņam pretī, kaislīgi apkampdama virsnieku, un nemaz neievēroja, ka tas neatbild uz viņas glāstiem.
Terēze no savas paslēptuves bija visu redzējusi.
Gustes zvaigzne jau riet, — viņa čukstēja, — tagad es gribu redzēt, vai es nepratīšu ilgāk valdzināt un paturēt Lipu Tulianu.
Viņš ir noguris, varbūt arī nelabā omā, — Guste domāja, — šovakar tas būs citāds — apkamps mani.
Te no jauna atskanēja gaviļu saucieni, un Lips Tulians metas uz durvīm.
No meža iznāca četras personas — Vitorfs ar saviem pavadoņiem.
Vai tas iespējams, — Lips Tulians sauca, — viņš atbrīvojis Elzbeti un Lidu — nav nekādu šaubu, ka viņš to izdarījis. Bravo, mans drošsirdīgais Vitorf!
Guste bija bāla.
Elzbete, — tā murmināja, — patiesi, tā ir viņa. Ha, lai viņa iedrošinās atņemt man mīļo, tā būtu viņas nāve.
Meiča aizskrēja uz savu istabu.
Bet ārā laupītāji pulcējās ap Vitorfu.
Ieradās Lips Tulians, paspieda Vitorfa roku, tad uzsmaidīja abām meitenēm, it kā gribētu tām sacīt, cik ļoti priecājas par viņu izglābšanos.
Tad viņš pamāja Elzbetei.
Ejiet uz dzirnavnieka istabu, — virsnieks uzrunāja meiteni,
tur kāds gaida ar nepacietību un ilgošanos. Nekavējieties, jo vājā
dzīvības dzirkstiņa ir tuvu izdzišanai.
Elzbete pārsteigta ieskatījās virsniekam acīs, tad viegli, kā lidojot, ieskrēja meža dzirnavās.
Pa pusvirā atstātām durvīm tā ieraudzīja gultu un tanī — kādu sievietes stāvu.
Elzbete iekliedzās: «Māt, māt!»
Mans bērns, — gurdi skanēja pretī, — mans mīļais, dārgais bērns, mana laime, mans sapņu spožumiņš!
Elzbete jau bija nometusies ceļos pie noslēpumainās sievietes guļasvietas. No viņas tā nekad nebija baidījusies un tagad, cietējas tumšajās acīs ieskatīdamās, redzēja, ka tumsa no cietējas dvēseles atkāpusies, ka nelaimīgā atkal spēj domāt skaidri un visu atcerēties. Elzbete sajuta tās saites, kas viņu saistīja ar šo noslēpumaino sievieti. Jā, tā bija viņas māte.
Jā, es esmu tava māte, — cietēja maigi runāja, — es tevi tūliņ pazinu, jau toreiz — Freidenbergas pilī. Un, kaut man tevi atņēma kā mazu bērniņu, mātes acs tomēr neviļas vis.
Ar pūlēm tā piecēlās sēdus.
Elzbet, — noslēpumainā turpināja pagurušā balsī, — tā ir Dieva žēlastība, ka viņš vairāk reižu sūtījis tevi pie manis. Dažas dienas vēlāk — un . ..
Māt, — Elzbete iesaucās.
Neraudi, bērns, liktenim neviens nevar pretoties. Tagad manā pēdējā vēlēšanās — tevi redzēt — ir piepildījusies un es varu mirt.
Nē, nē, mīļā māt, — Elzbete iekliedzās, — tev jādzīvo!
Neiespējami, jo nāve ir stiprāka, nekā cilvēku griba. Un tā arī man jāaiziet no tevis, jo mani spēki ir galā?
Māt, māt, — nabaga bērns šņukstēja, — vai tādēļ es tevi atradu, lai atkal zaudētu.
Jā, tā liktenis grib. No tā, kas visumīļākš, jāšķiras. Bet man nav laika, Elzbet, man vēl daudz tev jāsaka, tev jāuzzin mans noslēpums, tev jāzin, kas bija tavs tēvs, kur .. .
Balss izgaisa klusos čukstos.
Kas pēc tam tika runāts, to neviens cilvēks nav uzzinājis, savādā sieviete savu noslēpumu paņēma līdzi kapā, un Elzbete nav izpaudusi nevienu vārdu no noslēpumainā veltījuma.
Lips Tulians bija sapulcējis ļaudis ap sevi.
Nelielam skaitam bija jāpaliek mājās — apsargāt meža dzirnavas un spoku alu.
Bet lielajam vairumam bija jādodas virsniekam līdzi uz Veisen- felsu.
Šoreiz Vitorfam bija jāpaliek mājā un Garajam Zamuelam jāpiedalās gājienā.
Turieties gatavībā, — virsnieks runāja pēc tam, kad bija izdalījis pavēles, — rīt agri dosimies ceļa, lai mazos pulciņos sasniegtu savu mērķi.
Skaļi gaviļu saucieni skanēja kā atbilde, un laupītāji steidzās uz meža dzirnavām, lai vēlreiz iekostu, iedzertu un padzīrotu.
Pie kāda loga meža dzirnavās stāvēja Lida, bailīgi skatīdamās uz tumšo mežu.
No turienes kuru katru acumirkli varēja parādīties ļaunie, atriebīgie čigāni.
179. nodaļa GREIFENŠTEINAS PILI