Vai tu vienmēr nēsāji rotu? — pulkvedis jautāja skaistajai čigānietei.
Pēdējā atcerējās Zārberga aizrādījumu.
Jā, — tā atbildēja, — jau no pašas agrās jaunības, kamēr vien atceros.
Tad manai jaunkundzītei rota ir atņemta, — aukle sacīja, — manam mazajam mīlulītim jābūt dzīvam. Ak Dievs, es pateicos tev,
magā nasta ir novēlusies no manas dvēseles. Mazo mīlulīti nav saplosījuši vilki, čigāni mazo eņģelīti nozaguši!
Tā ir, — Roberts piezīmēja.
Un pie čigāniem jūs savu meitu atradīsit, žēlīgais kungs, — /.cmniece iesaucās.
Roberts atkal paskatījās uz krāpnieci.
Acumirklī viņš ieraudzīja ļauno smaidu ap skaistās meitenes muti.
Pulkvedis piegāja pie čigānietes.
Vai pie tavas cilts ļaudīm nebija kāds nolaupīts bērns? — viņš ātri jautāja.
Tā papurināja galvu.
Nē, par to nekad neesmu dzirdējusi.
Bet bērnu bija daudz?
Čigāniete pasmaidīja.
Bērni? Ha, ha, ha, vai čigāniem to kādreiz trūcis? Bija vairāk kā vajadzīgs.
.— Tā tik ir viltniece, — Roberts murmināja. — Tā prot. Bet viņa aizmirst mani.
Vai tur bija arī bērni bez vecākiem? — pulkvedis turpināja.
Čigāniete atkal pasmaidīja.
. — Kāds jautājums, — viņa sacīja, — šai mežu tautiņai bez dzimtenes nav ne priesteru, ne laulības. Čigāniete mīl, kad viņa grib, un tamdēļ bērni reti pazīst savu tēvu.
Atstājiet mani vienu, — pulkvedis uzrunāja čigānieti un zemnieku sievu, — vēlāk es ar jums vēl parunāšu. Un tu, Robert, paliksi pie manis. Vēl šodien pat tev būs jāatstāj Greifensteina un jāizpilda kāds slepens uzdevums. Nāc, to, ko tev tagad sacīšu, neviens nedrīkst dzirdēt.
180. nodaļa LAUPĪTĀJU DZĪVE
Tiringas mežu ielejā, netālu no Naumburgas — ZālUpes augšgalā bija apmetusies Lipa Tuliana melnā gvarde.
Laupītāji atradās ceļā uz Veisenfelsu. Tur tos gaidīja sudraba velve ar neizmērojamo bagātību. Meža dzirnavās šoreiz atradās Vitorfs un Ekolds.
Lips Tulians no sava pulka bija izlasījis drošsirdīgākos pavadoņus, kuru vidū bija arī Guste un Terēze.
Guste vienmēr uzmanīja virsnieku, bet Terēze izturējās vienaldzīgi.
Bet tā bija tik izlikšanās, jo slepeni viņa vēroja katru virsnieka soli.
Lips Tulians ar gudru ziņu bija izrīkojis savus ļaudis. Pārģērbušies, pa diviem kopā, tie bija laimīgi sasnieguši Zālupes krastu. Se netālu no Naumburgas lielceļa tilta bija nometne.
Pa lielceļu brauca daži bagāti tirgotāji, kas būtu laupītājiem labs ķēriens. Bet Lips Tulians aizliedza tos aplaupīt, lai nepadarītu npkārtni uzmanīgu. Daži spiegi bija nosūtīti uz Veisenfelsu, Lips Tulians pats uzkāpa klinšu pauguros, lai novērotu apkārtni un sadomātu gājiena plānu.
Guste gulēja pie ugunskura blakus teltsveidīgai būdai un nemanīja virsnieka aiziešanu.
Lips Tulians vēroja Naumburgas un Veisenfelsas apkārtni. Uz kāda pakalna stāvēja varena, cietoksnim līdzīga ēka, kuru Lips Tulians nepazina un tādēļ prātoja, pusbalsī ar sevi sarunādamies.
Tas ir Kozelas klosteris, — Terēze, netālu stāvēdama, atbildēja.
Lips Tulians strauji pagriezās. i — Ko tu te dari? — viņš jautāja.
Piedodiet, virsniek, es jau biju še, kad jūs nācāt. Vai man ni/.iet?
Lips Tulians nedabiski iesmējās.
Klosteris — ha, ha, ha, arī Hedviga dzīvo klosterī. Kaut tā labāk būtu mirusi — es to apraudātu un vairs nedomātu ne par \ icnu sievieti. Bet tagad — kad es zinu, ka tā ir debess līgava un pec nāves lidināsies gaismas augstumos, kur es nekad nevarēšu tai sekot, ha, ha, ha — šīs domas man iedveš šausmas — es vairs neesmu cilvēks, es esmu Lips Tulians — zvērs!
Terēze nebaidījās. Viņa atcerējās, kā virsnieks šādā sāpju brīdī, meklēdams aizmiršanos, piegriezās Gustei, un nu varbūt šī laime var atgadīties viņai.
Lips Tulians neizsakāmi plosījās un cieta. Drīz tas nolādēja visus klosterus, drīz atkal sevi pašu kā vienīgo Dieva aizmirsto cilvēku.
Viņš smagi elpoja, krūtis sēcot cilājās.
Man vairs nav nekā, uz ko cerēt, — viņš iesaucās.
Tad atkal stingām acīm raudzījās tālumā un tvēra pie krūtīm.
Vai tad es mūžam nespēšu to aizmirst? — viņš vaidēja. — Ak ne, nē, — to es nevaru. Hedviga, mans labais eņģeli — Dievs grib, lai tu nekad man nepiederi — ne šinī, ne viņā pasaulē!
Lips Tulians sāka mežonīgi plosīties.
BeLes esmu dzīvs — man jādzīvo! Es gribu aizmirst atstājiet mani — jūs, elles mokas, es negribu vairs domāt par Hedvigu, es to negribu.
Nu Terēzei likās, ka būtu laiks tam pielabināties.
Jā, tiešām, jums jāaizmirst, virsniek, — viņa kā žēlodama ierunājās. — Redziet, jūs vēl esat tik jauns, visa dzīve vēl priekšā. Jūs esat mežu karalis, jūs varat iegūt visas pasaules mantas un skaistākās meitenes. Vai jums maz ir vērts tā mocīt sevi?
Tev taisnība, — viņš atbildēja, — esmu vēl jauns — man jāaizmirst, man jādzīvo un jāsaņem dzīve.
Vēl brīdi tas mocījās, tad nejauši uzmeta acis Terēzei, kas mīļi tam uzsmaidīja.
Nāc, skuķēn! —.viņš iesaucās, — arī man vajag mīlas — es zinu, ka tu mīli mani, — viņš čukstēja un noskūpstīja Terēzi.
Apakšā, laupītāju nometnē dzēra un trokšņoja viņa ļaudis.
Pēc kāda laiciņa pamodās Guste un nikni sarāja Bretbaueru, ka tas iedrošinājies viņu aizskart.
Bet Bretbauers dzēlīgi aizrādīja, lai nedomājot, ka šī virsniekam vienīgā. Nesen tas ar Terēzi aizgājis, kalnos.
Guste, ne vārda neteikusi, cēlās un gāja meklēt virsnieku. Un tiešām, tā satika Terēzi virsnieka pavadībā.
Guste sadusmota gribēja uzbrukt Terēzei, bet Lips Tulians šo nodomu aizkavēja un pavēlēja izturēties rātni.
Tad Guste tam atgādināja, ka viņš taču esot viņas mīļākais.
Es esmu Lips Tulians, ne mīļākais, — virsnieks īsi pateica, — es neciešu ķildas. Un ja tu, Guste, nepaliksi prātīga, tad vēl šodien aizsūtīšu tevi uz meža dzirnavām.