Pa to laiku laupītāji visādi ālējās, kāds pat iesvieda Zārbergam vaļējā mutē vardi. Tas saskaities noskaloja dusmas vīnā.
Bet drīz atkal laupītāji mācās virsū, lai taču izgudrojot kādu plānu.
Labi, es jums kaut ko pastāstīšu, — Zārbergs sacīja, — tad spriediet paši. Vai kāds no jums zina Frauen Prisnicu?
Laupītāji uzlūkoja viens otru. Neviens nezināja šo vietu.
Es jau domāju, — Zārbergs sacīja. — Tās ir grāfu cilts kapenes ne visai tālu no šejienes.
Vai tad tur atrodas mantas? — kāds nedroši iejautājās.
Jā, — un pie tam ļoti daudz, — Zārbergs atbildēja. — Si lieta vispār ir noslēpums, man nejauši gadījās uzzināt, ka tur apakšā guļ kāda komtese, kuras līķis apkrauts ar pasakainām zelta rotām un dārgakmeņiem.
Aplaupīt līķi… — laupītāji kurnēja, — un vēl baznīcā — tas ir drusku par daudz …
Ak, jūs dievbijīgie ļaudis, — Zārbergs smējās, — varbūt vēlaties iet klosterī grēkus nožēlot, ko?
Bet ja nu tur nekā nav, ja nu tās tik tukšas pasakas?
Tās nav pasakas, — Zārbergs atbildēja. — Dzimta, kurai līdz šim piederēja Frauen Prisnica, ir izmirusi, un pēdējā atvase šai ģimenei biju skaistā komtese, un, tā kā tā jauna mirusi, tad visi dārgumi doti zārkā līdz. Tā esot bijis novēlēts testamentā.
Ka tik mums labi izdodas.
Par to nav ko bēdāt, man arvien ir izdevies labi, izņemot Muldas tiltu, kur noslīka mūsu drošākais biedrs, —- Zārbergs atbildēja.
Pēkšņi mežā iečabējās zari. Tur staigāja kāds jauns zemnieku pārītis, puisis ar meiču, un lasīja kurvītī zemenes.
O, tas ir kaut kas priekš mums, — Zārbergs iesaucās. — No- sitīsim zemnieku un skaisto meiču ņemsim līdz.
Ogotājiem nebija ne jausmas, kādas briesmas tuvojas. Tie ogodami jautri tērzēja un nāca arvien tuvāk. Pēkšņi zemnieks ieraudzīja ugunskuru un laupītājus, viņš vēl paguva uzsaukt meitenei, lai tā bēg, cik spēj. Puisis bija sagrābis resnu egles zaru ar ko aizstāvēties. Laupītāji nedrīkstēja šaut, jo to varētu dzirdēt ciemā, tādēļ uzbr-uka upurim ar dunčiem. Nelaimīgais gan paspēja atsist divus uzbrucējus, bet tad Zārbergs, sadabūjis tādu pašu zaru un pielīdis no muguras puses, notrieca puisi gar zemi.
Kāds laupītājs vēl iegrūda zemniekam plecā dunci, bet tad visi aizskrēja gūstīt meiteni.
Meitene skrēja, skaļi kliegdama. Laupītāji no visām pusēm ielenca
ceļu. Viņai priekšā atradās ļoti stāva un-dziļa klints plaisa. Meitene, pieskriedama bezdibenim, pacēla acis uz debesim un skaļi iesaucās:
Svētā jaunava! — un ielēca aizā.
Zārbergs gandrīz to būtu noķēris aiz tērpa, bet bija jau par vēlu. Dziļi aizā gulēja nelaimīgā meitene ar salauztiem locekļiem.
Sasodītā muļķe! — Zārbergs teica, sviedrus slaucīdams. Meitenes kliedzieni bija dzirdēti. Tuvojās zemnieki. Laupītāji vēl gribēja zemnieku nogalināt, bet nebija laika. Tie steigšus paķēra savas mantas un metās projām.
Tagad iesim uz Frauen Prisnicu, tur sagaidāms bagāts laupījums.
185. nodaļa SVEŠAIS MUZIKANTS
Veisenfelsas pils ļaudis pavadīja jautras stundas. Kungi vēl nebija gaidāmi mājās, tādēļ saime varēja bez kādām bēdām svinēt savus svētkus. Pagraba uzraugs nežēloja vīnu, jo pagrabā atradās neskaitāmas vīna mucas.
Arī klēts sargs neliedza nekā no saviem gardumiem, kas citās reizes bija redzami tik uz kungu galdiem.
Svešajam muzikantam bija labas dienas. Viņš dabūja gardākos ēdienus un labāko vīnu. Bez tam visām meičām bija iepaticies staltais muzikants. Bet visvairāk firstienes uzticamajai istabas meitai — skaistajai Barbarai.
Viņa spēlēja pilī augstāko lomu un tādēļ bija visiem par pavēl- nieci. Visi baidījās no skaistās Barbaras, un bez viņas piekrišanas neviens neuzdrošinātos sarīkot šādu mājas balli.
Barbara bija šoreiz neparasti jautra un dzīvespriecīga, tai ļoti patika svešais muzikants, viņa turēja to par augstākas kārtas cilvēku.
Barbara arvien pati to apkalpoja un gudroja, kur varētu ar viņu satikties vienatnē.
Tā dzīrojot, jau bija pagājušas divas dienas. Muzikants jutās kā savās mājas, tik viņš arvien bija nopietns un nekad nesmējās.
Šovakar pilī bija iestājies klusms. Visi vēlējās izgulēties, jo bija dzīrots vairākas naktis no vietas. Tādēļ jau tūliņ agrā vakarā visi devās pie miera. Vienīgi muzikants vēl bija nomodā.
Viņš sēdēja pie loga un lūkojās uz meža pusi.
Viņš prātoja, ka vēl ir par agru dot signālu. Tam vēl vairākas dienas jāpaliek un viss jāuzzin, un tad, tad…
Viņš apklusa, jo dzirdēja vieglus soļus. Pa gaņģi nāca skaistā Barbara. Viņa zināja muzikanta iemīļoto vietu un ātri devās turp.
Ak, jūs, Heinc, vēl esat nomodā, — istabas meita čukstēja, — es jums atnesu kannu laba Malvazijas vīna.
Es jums pateicos, jaunkundz, — viņš atbildēja un, drusku iedzēris, nolika kannu.
Bet Barbarai nepatika iet projām, viņai tik ļoti gribējās patērzēt. Viņa nebija no bailīgajām un koķeti apsēdās blakām muzikantam. Svešinieks par to nebrīnījās. Barbara tomēr drusku apjuka, jo bija cerējusi, ka viņš tai pieglaudīsies.
Bet viņš palika kluss un nopietns kā arvien.
Heinc, — viņa iesāka, — jūs tiešām esat brīnišķīgs vīrietis!
Kā tā? — muzikants jautāja.
Nu, man arvien liekas, ka jūs tādam amatam esat par labu. Tiešām, tādam staltam vīrietim kā jums labi piestāvētu formas tērps. Man daudzreiz nāk prātā, ka jūs līdzināties muižniekam.
Vai jūs tā domājat? — viņš jautāja.
Jā, jā, — Barbara iesaucās, — es pazīstu daudz kungu, bet tik elegantus var maz sastapt, un es domāju, ka zem jūsu drēbēm slēpjas pavisam cits vīrietis.