Jūs maldāties, jaunkundz, es esmu bez tēvijas.
Bet jūs varbūt esat cēlušies no labākas ģimenes?
Muzikants paraustīja plecus.
Oho, es uzminēju viņa noslēpumu, — Barbara domāja, — viņš droši vien ir no labas ģimenes, tādēļ tas vienmēr ir tik drūms, tiešām, šis vīrietis ir patīkams.
Heinc, — viņa saldi čukstēja, — neesiet taču tik auksts. Jūs nemaz nezināt, cik ļoti es jūs mīlu. Un kuram es būšu draudzene, tam vienmēr klāsies labi.
Muzikants uzlūkoja skaistuli un pievilka to sev tuvāk. Barbara bija tik laimīga, beidzot piepildījās viņas sapnis.
Bet Heincs izlikās bailīgs.
Ka tik sargi mūs nedzird, — viņš bailīgi čukstēja.
Kād'i sargi, mans mīļais? — Barbara jautāja.
Nu, tie vīri, kas apsargā sudraba velvi.
Barbara smējās.
Tie visi guļ kā lāči, — viņa atbildēja. — Kas gan tagad lai sargātu sudraba velvi? Un tas nemaz nav vajadzīgs, jo tur ir stipras, neatlaužamas durvis.
Vai tiešām?
Nu jā, pat pret uguni drošas šīs durvis, pats milzis tās nespētu izcelt no eņģēm.
Bet ja nu kāds zaglis dabū atslēgu?
Tas ir neiespējami, kungi paņēma atslēgas līdzi. Tā manta atrodas tik drošā vietā, it kā pašā zemes vidū. Neraizējies par to, mēs esam netraucēti.
Es tomēr baidos …
Nu tad es vēl paskatīšos, vai augšā viss kārtībā, — Barbara sacīja, — tad es atnākšu. Es zinu kādu drošu vietiņu, kur neviens mūs netraucēs.
Barbara teciņus aizspurdza.
Iemīlējusies muļķe, — muzikants čukstēja. — Man jāļaujas viņas mīlas glāstiem. Bet nu ir laiks dot signālu, ka man veicas.
Viņš izvilka mazu laternīti un pienesa to pie loga. Pamirdzēja zila uguntiņa, to varēja redzēt ari tuvējā mežā.
Tad viņš paslēpa laternīti un uzmanīgi raudzījās uz mežu. Tur acumirklī paspīdēja sarkana uguns svītriņa.
Tur ir viņi, — muzikants čukstēja, — tie atrodas savā vietā, un es varu mierīgi palikt. Es nevarēju pavēstīt labas ziņas, jo atslēga nav dabūjama.
Drīz atgriezās Barbara, muzikants viņu sirsnīgi saņēma un izpildīja katru vēlēšanos.
Bet klusībā viņš lauzīja galvu, vai tomēr neatrastos kāds slepens ceļš uz sudraba velvi.
Es atnācu, mīļais, — Barbara čukstēja, — nāc man līdz, man ir kādas telpas atslēgas, kur neviens mūs neatradīs.
Bet tevi redzēs, Barbara, kad tu nāksi atpakaļ.
O nē, tur ir vēl kāds ceļš, kuru zina tik kungi un es, — Barbara sacīja.
Tu proti mani padarīt ziņkārīgu.
Bet tu redzēsi, ka man ir taisnība.
Barbara veikli atslēdza kādas durvis, un tiešām, mīkla bija uzminēta — viņi iegāja, un Barbara aizslēdza durvis.
Mēness apgaismoja telpu. Barbara pieveda muzikantu pie sienas un piespieda kādā vietā. Atšķīrās siena, un bija redzamas šauras trepes, pa kurām varēja aiziet uz kungu istabām un lejā — uz sudraba velvi. Muzikants uzmanīgi vēroja, kā Barbara aizslēdz durvis.
Vai nu tu esi apmierināts? — viņa jautāja.
Jā, nu es redzu, ka tu mīli mani.
Jā, es mīlu tevi, tu lepnais, tu esi mana laime — un es tava!
186. nodaļa VĒLĀ VIEŠŅA
Reizenhaines klostera vārtu sargi vēlā vakarā ieraudzīja tuvojamies kādu sievieti.
Kas jūs esat? — sargs jautāja.
Kāda nelaimīga meitene, — atnācēja atbildēja, — atļaujiet zvanit, es gribētu, mazākais šonakt, atrast drošu patvērumu.
Manis dēļ, zvaniet, — sargs atbildēja.
Svešiniece, lēnām pret mūri atbalstīdamās, pastreipuļoja līdz
vārtiem.
Vai jūs esat izsalkusi? — vārtu sargs līdzcietīgi jautāja.
Nē, nē, tik līdz nāvei nogurusi, — meitene atbildēja, nokrizdama pie vārtiem.
Durvju sargs ar kādu mūķeni atnesa laternu.
Svešiniece bija saļimusi smiltīs un izlikās pavisam nespēcīga.
Reizenhaines klosteris bija nelaimīgo patversme, vecais durvju sargs nekavējoši iesāka savu samarieša darbu. Ar spēcīgām rokām viņš pacēla pakritušo un aiznesa uz konventu, kur atradās telpas svešiniekiem. Vairākas mūķenes atģērba svešinieci.
Klostera iemītnieces pārsteigtas atkāpās.
Tā jau ir čigāniete un pagāns, — kāda iesaucās.
Bet cilvēka bērns, kam trūkst paspārnes, — klostera priekšniece sacīja. Ja pastāv žēlsirdība, tad arī pagānam jāpalīdz. Jēzus Kristus kalponēm arī pret nicinātām čigānietēm jāizturas pēc Kristus mācības un jādod lūdzējiem patvērums. To neaizmirstiet.
Priekšniece piegāja pie dīvāna, uz kura gulēja čigāniete.
No kurienes tu nākdama, bērns? — viņa laipni jautāja.
Es bēgu no čigāniem, jo tie gribēja mani sagūstīt, — meitene atbildēja.
Un kādēļ tas notika?
Es noklausījos, tie runāja, ka es esot nolaupīts bērns, esot kādi dokumenti, kas varot man nodrošināt nākotni. Es gribēju slepeni iegūt dokumentus, bet čigāni pamanīja. Tad es gribēju no tiem aizbēgt — visu ceļu līdz pat klosterim tie dzinās man pakal, — čigāniete aiz noguruma nespēja vairs runāt.
Tu neesi čigāniete? — priekšniece izbrīnījusies jautāja.
Nē, tie papīri apliecina, ka esmu nolaupīts bērns, par čigāniem es neko vairs negribu zināt. Viņi mani sita, tādēļ ka es negribēju zagt, bet citi… o, ko es neizcietu pie šiem neģēlīgajiem ļautiņiem!
Skaistā svešiniece pievēra acis, bet pa pievērto plakstiņu apakšu tā redzēja visu, kas notiek, dzirdēja katru vārdu.
Priekšniece griezās pie mūķenēm.
Ko jūs sakāt uz to, manas meitas?
Kāda no mūķenēm, kas jau ilgu laiku bija dzīvojusi klosterī, panācās uz priekšu.
Svešā atgādina čigānieti, — tā apslāpētā balsī sacīja.
Priekšniece palocīja galvu.
Pareizi, bet vai reiz baltā āda, pa mežu dzīvojot, nevar būt nobrūnējusi?
Viņa lauza valodu.
Arī to var izskaidrot.