Nu, labi, cienmāte, tad es ieteiktu izsūtīt kareivjus, lai tie čigāniem dokumentus atņem.
Tad priekšniece uzrunāja skaisto čigānieti:
Kur ir čigāni?. Vai tu nevari mums pateikt, kur mēs šos ļaudis atradīsim?
Es aprakstīšu šo vietu, — Fatima sacīja, plakstiņus paceldama.
Meitene stāstīja par kādu diezgan attālu vietu mežā, kur visu ko varēja atrast, tik ne čigānus.
Tur atrodas nometne, — viņa piebilda, — es dzirdēju, ka viņi tur palikšot vēl ilgāku laiku.
Tad priekšniece atkal uzrunāja mūķeni:
Meitene var palikt še. Es tūliņ došu rīkojumu viņu aizvest uz klosteri, kur tā var ieņemt savu istabiņu, un jums, māsa Angela un māsa Marija, jāuzņemas nabadzītes kopšana.
Mūķenes pazemīgi palocījās. Bet Fatimai nācās pielikt visas pūles, lai neizrādītu savu prieku par izdošanos.
187. nodala IELAUŠANĀS BAZNĪCĀ
Tumša nakts bija kalnos un lejās.
Visu ietina tāda tumsa, ka pat Frauen Prisnicas kungu majas mūrus nevarēja atšķirt. Tāpat arī tuvējā ci^nata ēkas nebija saskatāmas. Visas ugunis jau bija izdzēstas, jo iedzīvotāji gulēja.
Un tikko saskatāma-bija arī vecā baznīca, kas pacēlās klusās kapsētiņas vidū.
Ap to ložņāja tumši stāvi — Zārbergs ar saviem biedriem. Sis nelietis pēc ilgākas ceļošanas bija sasniedzis savu mērķi un tagad taisījās ielauzties baznīcā, lai kapenēs aplaupītu mirušo komtesi.
Pie kapsētas mūra tas sapulcēja savus ļaudis.
Vai viss kārtībā?
Viss!
Nekas aizdomīgs nav manīts?
Es varēju arī maldīties, — kāds no bandītiem sacīja, — man likās, es redzēju kādu tumšu ēnu.
Kad tas bija?
Kādu pusstundu atpakaļ.
Tad tu esi maldījies, jo izlūks tūdaļ būtu ziņojis trauksmi.
Par to es arī esmu pārliecināts.
Uz priekšu!
Laupītāji pārkāpa pār kapsētas mūri un, par kapu kopiņām un krustiem nebēdādami, devās uz priekšu. Beidzot tie sasniedza baznīcu un pa sakristejas durvīm ielauzās vecajā dievnamā.
Laupītāji patlaban gribēja ieiet sakristejā.
Klau, — te kāds iesaucās, — vai jūs nekā nedzirdējāt?
Tas nav nekas, — Zārbergs pēc brītiņa atbildēja, — iesim vien baznīcā, tā būs bijusi kāda pūce.
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Drīz vien tika aizvērtas durvis un iedegtas zagļu laternas.
Tur stāvēja divi skapji.
Oho, tur droši kaut kas glabājas, — kāds laupītājs iesaucās, — skatieties, kas par durvīm. Ha, ha, ha, gan jau mēs tās attaisīsim!
Ar dažiem cirvja cirtieniem tas drīz arī izdevās.
Zārbergs kāri ieskatījās.
Nekā prātīga nav, — viņš pukojās, — grāmatas un dokumenti, pāris priestera tērpu, tie mums neder. Uz priekšu, zēni, atveriet otru skapi.
Drīz arī otrs skapis bija atlauzts.
Oho, — Zārbergs iesaucās, — melns darbs, balta maize! Es jau redzu mirdzam un spīguļojam!
Tie ir dārgmetāla trauki un biķeri, — kāds no bandītiem iesaucās. — Tie visi jāņem līdz, kausēšanai būs labi diezgan. Dodiet šurp maisu!
Trauki tika sabāzti maisā.
Zārbergs vēl kāri skatījās skapī.
Skaidra nauda nav atrodama, — viņš sapīcis teica.
To mēs atradīsim upuru traukā, — kāds no biedriem atbildēja. — Bet daudz tur arī nevar būt.
Galvenais ielaušanās mērķis jau bija iekļūt kapenēs un aplaupīt komtesi.
Ko mēs vēl kavējamies?
Tik uzmanīgi, — Zārbergs aizrādīja, — pārsteigties nav nozīmes, vispirms vēl pamatīgi pārmeklēsim sakristeju, pēc tam lai divi uzlauž upurtrauku. Mēs pārējie meklēsim ieeju kapenēs.
188. nodaļa SUDRABA VELVE
Veisenfelsas pilī joprojām dzīvoja zaļas dienas. Kad visi bija izgulējušies, dzīrošana sākās no jauna.
Muzikants nosnaudās dienā. Barbara to vienmēr apgādāja ar gardiem ēdieniem un dzērieniem.
Tā pagāja trīs dienas. Nu atkal radās vajadzība kādu nakti izgulēties. Tādēļ nolēma nākošo nakti ziedot atpūtai.
Pirms kopējām vakariņām pagraba uzraugs uznesa lielu vīna kannu, un, kad kādu brīdi muzikants viens pats atradās ēdamistabā, viņš ātri kaut ko iebēra kannā.
Šovakar muzikants nemaz nedzēra vīnu, bet sūdzējās par galvas sāpēm un drīz aizgāja uz savu istabu.
Arī Barbara nedzēra vīnu, jo augstprātības dēļ ēda un dzēra viena pati.
Kad baznīcas pulkstenis nosita deviņus, pilī jau visi gulēja, bet tas nebija dabīgs miegs, bet apskurbums no zālēm, kas bija piebērtas vīnam.
Visi gulēja — pat vārtu sargi, tik divi visā pilī bija nomodā — muzikants un skaistā Barbara.
Muzikants bija apģērbies iekritis gultā un nu piecēlies uzmanīgi paraudzījās apkārt koridorā. Viss bija kluss kā kapā.
Viņš lēnām soļoja pa gaņģi un drīz atradās pie durvīm, aiz kurām to gaidīja Barbara.
Viņš pieklauvēja. Barbara smaidīdama atvēra durvis.
Mans Heinci, — viņa maigi čukstēja, — tu atnāci, es tik ilgi tevi gaidīju.
Muzikants aizveda meiteni tālāk un nosēdināja uz krēsla.
Barbara, — viņš iesāka, — ko tu gan domā, kas es esmu?
Nu, ceļojošs muzikants, kas gan cits?
Nē, Barbara, par tādu es tikai izlikos, lai tiktu ielaists pilī. Tagad man nav iemesla tev ilgāk slēpties. Mans mājoklis ir mežs — es esmu laupītāju virsnieks Lips Tulians!
Barbara pārbijusies nespēja izrunāt vairs nevienu vārdu.
Neuztraucies, Barbara, — viņš laipni sacīja, — tev nav no manis jābīstas. Tu arī nevari mani traucēt. Visi sargi un sulaiņi guļ saldā miegā un nepamodīsies agrāk, kā tik rīt pirms pusdienas. Es pielēju vīnam miega zāles — tie tagad guļ kā nāves miegā!
Nu man gals klāt, — Barbara vaidēja.
Kādēļ? — viņš vaicāja. — Es jau tev teicu, ka nedarīšu neko ļaunu. Es neesmu nekāds slepkava, kā daži domā. Agrāk kāds nelietis manā vārdā pastrādāja daudz nekrietnības, bet es neticu, ka ļaudis tam tic.