Tu nonāvēsi mani, — Barbara raudāja.
Ak, nē taču — bet sudraba velves dārgumus gan es paņemšu līdz. Izturies rātni, netaisi troksni, citādi man vajadzēs tevi sasiet un aizbāzt muti. Tagad es saukšu savus ļaudis.
Lips Tulians piegāja pie loga, atbīdīja priekškarus un dažas sekundes parādīja zilo uguni. Pēc tam atgriezies pateica, ka tūliņ nākšot viņa ļaudis.
Barbara lauzīja rokas.
Ak Dievs, jūs esat Lips Tulians. Un es jūs mīlēju.
Tas ir tiesa, — viņš atbildēja. — Man še klājās labi. Bet man jādabū sudraba mantas un nevienam necelsies nekāds ļaunums.
Sudraba mantas ir stingri noglabātas, — Barbara sacīja, — laupītāji pie tām netiks un tādēļ izgāzīs savas dusmas uz nevainīgiem cilvēkiem.
Apmierinies, bērns, — Lips Tulians sacīja, — neviens netiks aizskarts.
Aiz loga kāds iesvilpās.
Lips Tulians piesēja pie loga virvi un nolaida to lejā.
Pēc dažām minūtēm, pie virves turēdamies, uzkāpa kāds vīrietis, tad otrs, trešais — līdz beidzot astoņi apbruņoti vīrieši iekāpa pa logu.
Jūs abi paliksit še, — virsnieks rīkoja, — sargieties aiztikt šo meiteni, bet neļaujiet viņai kliegt. Sagatavojiet maisus zemē laišanai. Kur ir pārējie biedri?
Pils krūmos.
Labi, jūs citi nāciet man līdz.
Lips Tulians piegāja pie sienas, paspieda podziņu, un jau nākošā mirklī tie nokāpa lejā kādā nelielā telpā.
Drīz tika atrastas stiprās durvis.
Tās tiešām bija nesalaužamas durvis, laupītāji domīgi kratīja galvas.
Bet virsnieks pavēlēja ņemt stangas un sākt. Laupītāji paklausīja.
Lips Tulians nekustēdamies stāvēja aiz saviem ļaudīm.
Nebija dzirdama neviena cita skaņa, kā tikai dobjie rībieni, kas cēlās, stangām atsitoties pret durvīm.
189. nodaļa Čigāniete klosteri
Fatimas nolūks bija izdevies. Viņa nu bija klosterī un varēja stāties pie sava velnišķā plāna izvešanas.
Kamēr izsūtītie kareivji atgriezīsies, varēja vēl paiet dienas, un pat tad vēl melu tīkls nebūtu atklāts.
Pagaidām tā tēloja līdz nāvei nogurušo, un mūķenes kā prazdamas palīdzēja viņai gan ar zālēm, gan visādiem stiprinošiem līdzekļiem.
Fatima cerēja drīz ieraudzīt Hedvigu, lai pēc tam uzzinātu, kurā istabiņā skaistā cietēja dzīvo.
Bet, redzēdama, ka skaistā mūķene nenāk aplūkot vājnieci, Fatima mainīja taktiku — neņēma ēdienu pretī, iedzēra vīnu un likās kā uz burvju mājienu atdzīvojusies.
Mūķene Urzula palika pie čigānietes.
Fatima gulēja, saprotams, ne jau nu aizmigusi. Bet viņa izlikās iesnaudusies un atmozdamās jautāja:
Ak, kur es esmu?
Klosterī, — mūķene atbildēja.
Jā, jā, klosterī, — liekule atbildēja, — kur pielūdz visvareno Dievu un viņa Dēlu Jēzu Kristu, vai ne?
Vai jūs jau esat dzirdējusi par Pestītāju? — mūķene Urzula izbrīnījusies jautāja.
Jā, jā, — Fatima čukstēja, — čigāni jau daudz satiekas ar zemniekiem. Un zemnieku mājās es bieži redzēju, kā ļaudis skaitīja lūgšanu pie Krustā sistā tēla. Ak, es nevaru izteikt, kā man gribējās iet turp.
Tad Fatima izteica vēlēšanos pieņemt kristīgo ticību, viņa ienīs- tot pagānu kalpošanu elkiem.
Mūķene likās no sirds iepriecināta un apsolījās no priekšnieces izlūgties atļauju, lai Fatima varētu piedalīties aizlūgšanā līdz ar citām mūķenēm. Viltīgā Fatima to vien vēlējās. Un klostera priekšniece labprāt atļāva svešinieci ievest baznīcā. Lai viņa sēžot grēksūdzes krēslā, un Urzula lai stāvot tai blakus un lai ievadot viņu svētā baznīcas mācībā.
Zvanam atskanot, Urzula pavadīja svešinieci uz baznīcu. Krusta koridorā mūķenes pa pāriem jau devās uz klostera baznīcu. Ērģeļu skaņas plūda pretī, baznīca bija spoži apgaismota.
Uz Urzulas mājienu ceļos nometusies, Fatima runāja pakaļ svētos vārdus, kamēr skats paslepus slīdēja pāri uz mūķenēm.
Te viņa ieraudzīja maigu, pazīstamu seju.
«Tā pati ir,» viltniece domāja^«jā, ta pati ir, nu es to vairs nedrīkstu izlaist no acīm.»
Rīta aizlūgums bija īss. Mūķenes atkal sagrupējās pa pāriem.
Fatima neizlaida Hedvigu no acīm. Nu tikai atlika uzzināt, kurā istabiņā tā iemīt. Viņa redzēja, ka Hedviga skūpsta priekšnieces roku un pazūd aiz kādām mazām durvīm netālu no krusta koridora. Tā acīmredzot bija viņas istabiņa.
Durvis aiz trešā pīlāra, — Fatima murmināja, — ak, tagad es zinu, kur viņu atrast. Priecājies, Kremo, drīz tu varēsi apkampt savu mīļo.
Fatima gāja tālāk. No krusta koridora varēja redzēt klostera dārzu, kuru apņēma lieli mūri, un kādā vietā, rītkrēslā tikko saredzams, pacēlās klosterbaznīcas tornis.
Bet Fatimas vanaga acis pat krēsla redzeja talu. Cieši paskatījusies uz torni, viņa-tikko manāmi pasmaidīja.
— Viņi ir tur, — viltīgā meita domāja, — Kremo un viņa biedrs uz baznīcas bēniņiem gaida manu mājienu.
190. n o d a ļ a Mirusī komtese
Frauen Prisnicas baznīcā neģēlīgie iebrucēji turpināja savu darbu.
Divi Zārberga biedri atlauza upurtrauku, un skanošie naudas gabali drīz vien tika grābti pilnām saujām.
Uz priekšu, uz priekšu! — Zārbergs skubināja, — uzmanīgi, akmeni mēs jau pacēlām. Atri, tur, apakšā, kapenēs, guļ vēl vairāk mantas.
Šauras trepes veda dziļāk.
Zārbergs gribēja ieiet pirmais, jo viņš zinot, kur atrodoties kom- teses šķirsts.
Laternas un laužamos rīkus nesdami, laupītāji iegāja kapenēs. Smags trūdu gaiss apņēma viņus, tā ka nevarēja ne paelpot. Laternas gaismā spokaini rēgojās zārki.