Zārbergs uzmanīgi skatījās apkārt.
Surp, — viņš pēc brītiņa sacīja un aizveda pārējos bandītus uz kapeņu ziemeļu galu. Te pie' sienas bija piestiprināta metāla plāksne ar uzrakstu:
«se dieva mierā dus lidz augsamcelsanās stundai jaunava sabīne doroteja fon gilden — stube, dzimusi tā kunga 1685. gadā 12. augustā
mirusi stipra ticība uz mūsu
pestītāju jezu kristu
1703. gada 14. jūnijā.»
Tā jau bijusi diezgan jauna, — kāds no bandītiem ieminējās.
Jā, astoņpadsmit gadu, žēl, — Zārbergs sacīja. — Viņa bijusi arī skaista. Ak — viņa ir beigta, bet viņas mantas mums jādabū.
Viņš norādīja uz metāla zārku, kas stāvēja uz balsta zem plāksnes.
Nu, paskatieties, vai varat attaisīt skrūves?
Laupītājiem tas nebija divreiz jāsaka.
Nu, vai iet?— Zārbergs jautāja, — jeb būs ierūsējušas?
Nē, skrūves jau kustas.
Jo labāk!
Pārējie gaidīja ar nepacietību. Beidzamās skrūves šķindēdamas nokrita uz klona.
Tā, tagad ķerieties visi klāt, — Zārbergs sauca, — noceliet vāku.
Laupītāji sastājās ap zārku.
Tā, tagad — viens, divi, trīs!
Laupītāji pacēla vāku un uzmanīgi nolika uz klona. Zārbergs paķēra laternu un kāri apgaismoja šķirsta iekšieni.
Nolādēts, — tas caur zobiem izgrūda, — tur jau ir vēl koka zārks iekšā. It kā ar vienu nebūtu diezgan. Nu, neko darīt, .šis vāks arī jāatskrūvē.
Laupītāji atkal ķērās pie darba, un vāks drīz vien bija nocelts.
Komtese, — Zārbergs iesaucās, biezu plīvuri ieraugot, kurš ietina cilvēka ķermeni. Nu, redzēsim, vai manta tiešām ir tik liela, kā tiek stāstīts, es esmu ziņkārīgs.
Briesmonim nekas nebija svēts. Gandrīz ar vienu rāvienu tas atrāva plīvuru. Parādījās skaista meitenes seja.
Tā bija komtese Gildenstube.
Jau veselu gadu viņa gulēja kapenēs, bet iebalzamētais ķermenis nebija pārvērties. Kā iesnaudusies tā gulēja, ar miršu vainagu brūnajās cirtās, un balts zīda tērps apņēma maigos locekļus.
Bet ne vien miršu vainags rotāja jaunavīgi skaisto galvu7 brūnās cirtas spīdēja un vizuļoja, it kā tur mirdzētu lieli rasas pilieni.
Ap kaklu, krūtīm un rokām bija dārgākās rotas, tiešām pasakaina bagātība, pat vaska bālajos pirkstos vizuļoja dārgākie briljantu gredzeni.
Laupītāji stāvēja nekustēdamies.
Pat viņu necilvēcīgajās sirdīs rosījās kādas savādas jūtas, viņi apzinājās, ka grib pastrādāt nedzirdētu neģēlību — aplaupīt mironi.
Zārbergs pirmais sasparojās.
Nu, ko jūs tā blenžat uz meiteni? Uz priekšu — atņemiet skaistās rotas, tas ir tāds laupījums, kāds mums nekad nav gadījies …
Viņš noliecās pār mironi.
Viņa roka jau tuvojās mirdzošiem dārgumiem, te uzreiz tie izdzirda ērmotu skaņu.
Kas tas? — Zārbergs iesaucās, — kas tur runā?
Tas nāk no augšas, — kāds biedrs atsaucās, — ha, tur kāds runā, nolādēts, elle un velns!
Tas ir jūsu gals — jūs nelieši! — atskanēja no augšas.
Pieminiet manu Grietu, kuru jūs iedzināt kapā. Nu es esmu atriebis, jūs — neģēlīgie rīkļu rāvēji!
Dobja dārdoņa sekoja šiem vārdiem.
Nolādēts, — Zārbergs kliedza, laternu paķerdams.
Viņš skrēja uz trepēm.
Bet augšā bija tumšs, smagais akmens gulēja pār kāpņu velvi, un augšā bija dzirdami skaļi saucieni.
Šurp, zemnieki, šurp, es noķēru laupītājus, tur, apakšā kapenēs ir šie nelieši — tie iekrituši kā žurkas slazdā!
191. nodaļa Dzelzs durvis
Veisenfelsas sudraba velvē sviedriem vaigā strādāja Lipa Tuliana ļaudis. Laužamās stangas klaudzēja un čirkstēja — viss velti, durvis kā nebija, tā nebija atlaužamas.
Virsniek, — garais Zamuels aizkusis teica, — tas ir tāds šķērslis, kāds mums vēl nav gadījies. Nolādētās durvis ir nekust. Es domāju, šoreiz mums būs jāaiziet tukšām rokām.
Nekad!
Bet mums vairs nav laužamo stangu. Pati labākā nupat salūza. Durvis ir stiprākas kā mūsu darba rīki.
Tas var būt, — Lips Tulians sacīja.
Nu tamdēļ, — garais Zamuels atbildēja. — Kā lai mēs viņas uzlaužam, virsniek?
Vadonis pagāja soli uz priekšu.
Darba rīki var būt nelietojami, — viņš iesāka, — bet vienu jūs esat aizmirsuši.
Ko tad, virsniek?
Mani! — Lips Tulians atbildēja ar ledainu mieru, — ejiet pie malas, tagad rīkošos es!
Laupītāji pārsteigti un iztrūkušies uzlūkoja savu vadoni. Tie jau pazina viņa milzu spēku, bet neviens neticēja, ka tas spēj atvērt dzelzs durvis.
Lips Tulians acumirkli vēroja vareno šķērsli. Bet tad viņš saliecās iesāņus un atspieda ķermeni pret durvīm, tā kā pleci cieši piekļāvās durvīm.
Laupītāji brīnīdamies vēroja savu virsnieku.
Ko viņš grib? — tie savā starpā sačukstējās, — vai durvis izgāzt? Ha, tas nu gan nav iespējams.
Visi saspīlētiem nerviem uzlūkoja virsnieku. Viņa seja bija pietvīkusi tumši sarkana, katra dzīsla līdz pušu plīšanai izspiedusies, bet neviena skaņa nenāca pār viņa lūpām, kas cieši bija sakostas kopā. Tad viņš atgāja no durvīm.
Zamuel, — virsnieks sacīja, — mantas ir mūsu!
Laupītāji spiedās apkārt. Stīvām acīm tie skatījās uz durvīm.
Masīvās dzelzs durvis, pateicoties Lipa Tuliana briesmīgajam spēkam, bija ielūzušas, tā ka tievāks vīrietis varēja izspraukties cauri.
Laupītājiem tas bija neredzēts brīnums. Tik tiešām pārcilvēcī- giem spēkiem tas bija izdarāms.
Mūsu virsnieks lai dzīvo! — Zamuels iesaucās, un laupītāji -apstāja stiprinieku.
Mums nav- laika, — tas atplijās, —_ ātri iekšā, tievākais no jums var ielīst velvē un padot mantas ārā. Atri, ātri'— turiet maisus gatavībā.