— es viņām vairs neticēšu — viņas ir čūskas, visas, visas, tik viena bija eņģelis' — Hedviga!
Laupītāju virsnieks skrēja uz slepenajām durvīm. Zamuels drāzās tam pakaļ.
Virsniek, uz kurieni jūs gribat iet?
Sodīt nodevēju, — Lips Tulians atbildēja, un viņa staltais slāvs nozuda uz vītņu kāpnēm.
192. nodaļa Klosterī spokojas
Kā jau tik daudzām vecām celtnēm, arī Reizenhainas klosterim bija savi nostāsti.
Tika runāts par neizskaidrojamām un šaušalīgām parādībām, kas laiku pa laikam klosterī redzētas, visvairāk klostera baznīcas bēniņos.
Tur staigājot apkārt kāda mūķene, un naktī, sevišķi spoku stunda, neviens nedrīkstēja tur iet.
Mūķene bijusi ļoti skaista, bet viņai bijuši mīlas sakari, kas atklājušies. Visbriesmīgākais sods ķēra debess līgavu, kas bija aizmirsusi savu pienākumu — viņa tika dzīva iemūrēta.
Un no tā laika nelaimīgā pa naktīm staigājot apkārt, nopūzdamās, bez miera, kā ēna, spoks.
Zināja stāstīt, ka baznīcas bēniņos dzirdētas nopūtas un žēli \aidi, daži pat apgalvoja, ka nelaimīgā mūķene kā gars tiem paslīdējusi garām.
Nu jau ilgu laiku nekas nebija dzirdēts par spoku.
Kā ziedoša ābele sirmais, vecais zvaniķis īstenībā bija vistuvāk šai spokošanās vietai.
Fatima jau divas dienas tagad bija klosterī, kad zvaniķis pēc ava paraduma apciemoja vārtu sargu.
Abi sirmie veči bija vienīgie vīrieši visā klosterī, un arī tie nekad nedrīkstēja spert kāju svētajā vietā.
Zvaniķis gluži pārvērties ieskrēja vārtu sarga mājiņā.
Vārtu sargs sabijās.
Tu laikam esi saslimis, vecais draugs? — viņš jautāja.
Saslimis? Nē!
Kas tad tev noticis?
Ak Dievs, es nemaz nevaru izteikt!
Tu padari mani ziņkārīgu.
Zvaniķis izdvesa smagu nopūtu.
Mūķene atkal staigā apkārt, — vecais sacīja, — vakarnakt es pats savām acīm redzēju bez miera apkārtklīstošo.
Kā tas iespējams, — vārtu sargs, šķietami neticīgi un tomēr bailīgi apkārt skatīdamies, sacīja.
Zvaniķis iemeta varenu malku no vīna krūzes un pēc tam jutas drusku stiprināts.
Jā, es viņu redzēju, — tas skaļi apgalvoja, — es pašreiz nācu no zvanu torņa lejā, jo man pie zvana virves bija kāds nieciņš darāms. Te es izdzirdu klusu troksni, bet es par to nelikos zinis. Tur jau varēja būt pūces vai cits kāds pažobeļu zvēriņš.
Gluži pareizi, — vārtu sargs apstiprināja.
Mēness spīdēja gaiši, — zvaniķis turpināja, — es skaidri redzēju, kā baltā gaisma, pa skaņu lūkām ieplūzdama, apgaismoja bēniņus. Tik pāris vietās vēl bija melna nakts. Un no turienes uzreiz izlīda — es pilnīgi skaidri redzēju mūķeni, kas kā gars šaudījās pa bēniņiem. Nu, es biju gandrīz bez jēgas. Tik tikko vēl spēju pārmest krustu un steigšus nobēgt pa trepēm zemē. Nu, pusnaktī es nekad vairs nekāpšu pa trepēm, tur jau cilvēks kaklu var lauzt.
Abi vecie draugi vēl ilgi sarunājās par spoku un svēti ticēja, ka nelaimīgā mūķene patiesi staigā apkārt pa baznīcas bēniņiem.
Bet Fatima to zināja labāk.
Krusta koridorā kavēdamās, viņa gaidīja kādu signālu no baznīcas puses un vairākkārt aplūkoja Hedvigas istabiņas durvis un atslēgu. Pa atslēgas caurumu ieskatīdamās, tā redzēja, ka Hedviga pastāvīgi lūdza Dievu, pie Dievmātes tēla nometusies, un bija tik ļoti nogrimuši lūgšanās, ka nemaz nemanīja Fatimas rīkošanos.
Priekš pasaules viņa ir kurla un akla, — Fatima čukstēja, — jauki, ko labāku es vēl varu vēlēties? Priecājies, Kremo, drīz tu varēsi savu skaisto mūķeni aizvest no klostera.
Sai laikā valodas par spokošanos izplatījās pa visu klosteri. Pat priekšniece dabūja zināt, ka mūķene atkal parādījusies, un ikviens ticēja šai parādībai, kas jau kopš neatminamiem laikiem staigājot apkārt. Klostera baznīcā pat noturēja aizlūgumu par nelaimīgās dvēseles mieru, un nevienam ne prātā nenāca, kas zem spoku maskas klīda pa svētajiem mūriem.
193. nodaļa Cīņa baznīcā
Zārbergs bija pirmais sasniedzis trepes un patlaban vēl redzēja, kā jauns zemnieks, kura galva bija apsieta, nolaida smago akmeni. — Nolādēts! — nelietis kliedza. — Tas jau ir tas pats zeņķis,
kuram mēs gribējām atņemt meiteni, šim puisim ir kaķa dzīvība, viņš uzmodies un tad līdis mums paka|.
Pie velna! — kāds no bandītiem iesaucās. — Šis zellis sacels trauksmi ciemā un pilī.
Laupītāji vairs nedomāja par komteses līķa aplaupīšanu. Tagad pašiem bija jāglābj dzīvība.
Šurp! — Zārbergs sauca, — mums jāuzceļ akmens. Ķeramies klāt, ātri — jūs jau esat stipri kā lauvas.
Bet telpa bija tik šaura, ka tikai divi laupītāji varēja sastāties blakus uz augšējiem trepju pakāpieniem.
Un tie nespēja smago akmeni pacelt.
Nāve un elle! — Zārbergs sodījās, — mēs esam slazdā. Es vairs nevaru, man rokas kā pamirušas. Lai pamēģina divi citi — stiprākie — ātri šurp, katra minūte ir dārga!
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Divi stiprākie likās klāt ar pleciem uzcelt varepo klints plātni. Veltas pūles. Akmens drusku gan pacēlās, bet uzcelt to vīriem neizdevās.
Atri, ātri — pagrūdiet laužamo stangu apakšā, — tie stenēja.
Velti, viņu spēki apsīka, un akmens plāksne ar visu savu milzīgo
svaru atkal uzgūlās pār caurumu. Laupītāji saskatījās.
Augšā jau kļuva dzirdami soļi un balsis. Bez cīņas izbēgt vairs nebija domājams.
Nelaimīgais Ansis, kurš ievainojuma dēļ bija iededzies trakā atriebības kārē, slepus bija sekojis laupītājiem un tagad ar saviem kliedzieniem sacēlis kājās visu ciemu un pils apkalpotājus.
No grāfu pils izsteidzās bruņojies apkalpotāju pulks, kamēr zemnieki pulcējās kapsētā ar izkaptīm, spriguļiem un dakšām.