Es tevi nožņaugšu, — Guste šņāca.
Nākošajā acumirklī abas ienaidnieces jau vārtījās pa zemi, aiz- mirsdamas tuvos vajātājus. Te zeme sāka dunēt zem kareivju soļiem.
Abas cīnītājas neredzēja un nedzirdēja neko, līdz viņas apstāja tumši stāvi.
Eh, kas te notiek, — uzsauca kāda rupja balss, — tiešām, te ir divi bandīti — villojas. Virvi, biedri, — saņemiet viņus ciet!- Tie ir pelnījuši karātavas!
195. nodaļa Zārbergs un viņa pēdējie biedri
Kādā nožēlojamā ciema krodziņā sēdēja trīs vīri, kuru āriene nevarēja modināt uzticību.
Tie likās esam apkārtceļojoši tirgoņi, jo katram bija sava pauna, ko tas ne mirkli neizlaida no acīm. Visi trīs viebdamies strēba alu. Divi no tiem šķita ievainoti, jo vienam roka bija iesieta saitē, bet otram apsieta piere.
Trešais bija vesels, un viņa viltīgās acis ātri šaudījās šurp un turp.
Tas bija Zārbergs ar saviem pēdējiem biedriem.
Saimnieks bija izgājis, un tā bandīti varēja netraucēti sarunāties.
Te nu mēs sēžam, — viens no bandītiem iesāka, — pie elles uguns, man drīz būs diezgan. Mūsu biedri tiek mieloti ellē pie de- viņverstu bufetes, un citi drīz karāsies. Būs jāmet plinte krūmos.
Pamēģini vien, — Zārbergs sacīja, — maz labuma būs, esi jau tā kā tā slavens, tā tu ķērājiem aiztaupīsi daudz pūļu, kad tie tevi vedīs uz cietumu.
Tiešām, Zārberg, es jau to arī nedomāju nopietni. Bet kas nu būs? Mēs esam vēl trīs vīri un divi gandrīz invalīdi. Mūsu ievainojumi sāp un deg kā elles uguns.
Gan sadzīs, — Zārbergs sacīja un solījās ievākt ziņas, kur būtu dabūjams jauns laupījums, jo viņu līdzekļi bija izbeigušies.
Te atvērās durvis un ienāca draiska meita, diezgan aizdomīgi uzlūkodama šaubīgo trijotni.
Nāc šurp, skuķēn, — Zārbergs uzsauca meitai, — vari dzert ar mani, es nebūšu skops.
Meita lēnām tuvojās. Zārbergs gribēja to apkampt, bet šī tam iesita pa pirkstiem.
Tā ne, — meiča enerģiski sacīja, — ja jūs paliksit rupji, es tūliņ iešu un pasaukšu saimnieku.
Neesi nu uzreiz tik pūcīga, bērns, — Zārbergs atbildēja, izvilkdams kādu pudeli, — te būs labs vīniņš, tādu tu savu mūžu nebūsi baudījusi!
Meita iztukšoja pasniegto glāzi.
Jūs laikam esat tirgoņi? — viņa jautāja.
Saprotams, — Zārbergs pasteidzās atbildēt, — vai te nav ko tirgot?
Meita papurināja galvu.
Se, tādā nabadzības perēklī, ļautiņiem nav lāgā ko paēst. Krodzinieks ir pats turīgākais, bet tam ari nav ne velna. Se dālderu neredz.
Zārbergs savieba seju ļaunā smīnā.
Sis tiešām ir nabadzīgs apvidus, — viņš teica, — hm, tad jau tev arī laikam neiet vis sevišķi spoži, ha?
Ko nu par to, sausa maize bieži vien jāgrauž, — brašā kalpone atbildēja, — ilgi es tā kā tā neizturēšu, meklēšu citu vietu, kur, mazākais, varēšu kārtīgi paēst.
So meiču varētu lietot, — Zārbergs domāja, saviem biedriem ar acīm pamirkšķinādams, — viņa jau vienkārt tāda spīganīga, skaista, man ļoti labi patīk. Un muļķe arī nav — to jau var redzēt no viņas viltīgajām acīm.
Meiča bija iztukšojusi otru glāzi vīna.
Klausies, bērns, — Zārbergs sacīja, — kā būtu, ja es tev sagādātu kādu siltu vietiņu? Tā, pie manis, piemēram, ko tu uz to saki?
Meiča paskatījās uz viņa skrandaino apģērbu.
Nu, jūs tādi vis tīri neizskatāties, lai man spētu ko dot, — viņa sacīja, — es uz priekšu vairs negribu ķiķināties un smalstīties ap mazumiņu.
Kā tad tevi sauc?
Par Bertu.
Tā tad paklausies, Berta, — Zārbergs turpināja, — es tev tomēr ieteicu pieņemt manu piedāvājumu, tev nebūs jānožēlo, te, skaties šurp, šito es tev dāvinu!
Viņš sniedza meitai gredzenu.
Meitene to grozīja un pētīja pirkstos.
Tas ir zelta, — viņa sacīja.
Zināms, — Zārbergs brīnīdamies sacīja, — tas ir dārgmetāls, pasaki, skuķēn, kā tu to zini?
Nu, es jau pilsētā kalpoju pie zeltkaļa un tur šo to iemācījos.
Un kādēļ tu šo vietu atstāji?
Skuķe kaut ko nesaprotamu nomurmināja.
Zārbergs manīja, ka meičai ir pagātne, varbūt viņa kādreiz palaidusi nagus, šā vai tā, bet viņam tā jāsaista pie sevis.
Pārējie laupītāji izturējās pavisam klusi, šoreiz bez pretošanās padodamies Zārberga gribai un jaunajiem plāniem.
Jūs man dāvināt šo gredzenu? — skuķe jautāja Zārbergam, kas atkal aplika rokas ap viņas vidu.
Šoreiz tā nepretojās.
Jā, es tev to dāvinu, — Zārbergs čukstēja, — un tu dabūsi vēl daudz vairāk, ja nāksi man līdz. Jeb tu gribi šai utu ciemā badu mirt? Priekš tā tu esi par daudz skaista un, kad būsi veca, tevi izmetīs pa durvīm.
Skuķes acis dzirkstīja.
Jūs neesat tie, par ko izliekaties, — viņa sacīja.
Un ja tā būtu?
Skuķe neatbildēja.
Atvērās durvis, un istabā ienāca krodzinieks.
Ko, vai tu te esi, laiskā Trīne? — tas uzbļāva, — kas tev še ko darīt — uz stalli, laukā, pie darba — marš!
Meita steidzās uz durvīm. Bet saimnieks viņu panāca un iesita pāris reizes pa ausi tā, ka skuķe skaļi iekliedzās un vaimanādama izskrēja laukā.
Zārbergs vismīļāk būtu nogalinājis krodzinieku, jo draiskā skuķe viņu kairināja. Bet viņš neuzdrošinājās rādīt savu īsto seju, jo visās malās bija iznēsātas ziņas par laupītāju bezdievīgajiem darbiem, un ķērāji visur meklēja ļaundarus. Tamdēļ viņš savaldījās.
Jūs esat diezgan bargs pret meiteni, — viņš uzbilda saimniekam. — Viņa tak neko ļaunu nav darījusi.
Ak, ko, to jūs nezināt, — krodzinieks atrūca, — man ar šo skuķi ir savs krusts. Agrāk viņa bijusi pie kāda zeltkaļa par kalponi un tur ievilkusi pāris sudraba karošu. Pēc labas tiesas tai būtu jātup krātiņā, bet, tā kā viņa man ir attāla radiniece, tad es tik ilgi ludzos, līdz to lietu noklusēja. Tagad tā pie manis dabū mācību, bet 110 viņas nekas neiznāks, tā uz zagšanu vien, urkšķ un spītējas, bet no sejas — jā, tur neko nevar redzēt.