Krodzinieks atkal izgāja.
Tā mums kā radīta, — Zārbergs sacīja, — es ņemšu meiteni līdz, lai tur vai kas.
Beidzot krodzinieks atkal ienāca istabā.
Tā, tagad es viņai sadevu pa muguru, — tas uztraucies sacīja, vairāk tā kā sev pašam, — skuķis palika vēl rupjš. Ja viņa uz priekšu nelabosies, es to drīz vien izmetīšu no mājām. Berta reiz ņems nelabu galu — varbūt pat karātavas!
Zārbergs ļāva krodziniekam izrunāties.
Sakiet, — viņš pēc brītiņa iesāka, — vai šinī apvidū var kaut cik tirgoties? Mēs esam tirgotāji un gribētu drusku iesist naudu.
Krodzinieks papurināja galvu.
Se dzīvo nabadzīgi ļaudis, tie ir vēl priecīgi, ja var paēst dienišķo maizīti.
Bet te tak būs kāda muiža un kungi?
Izņemot brīvmuižu Lihtenavu, neko tādu neatradīsit. Un tur jūs arī nevarēsit taisīt veikalu, lai gan īpašnieks esot diezgan bagāts
vīrs.
Un kādēļ tad ne? — Zārbergs jautāja, — vai Lihtenavas kungs varbūt ir savādnieks?
To nevar sacīt, bet viņam ir briesmīgas bailes no laupītājiem un citiem salašņām. Un tas jau nav nekāds brīnums — cik nedzird par tādiem briesmu darbiem, ka mati ceļas stāvus. Lihtenavas kungs tamdēļ nevienu nelaiž savā mājā, visu vajadzīgo tas atved no tuvējās pilsētiņas.
' — Bet mēs tak esam godīgi tirgoņi.
Neko nelīdz, jūs atraidīs. Varat jau pamēģināt, ja man neticat. Es tik jums saku, Lihtenavā jūs nekad nespersit kāju.
Ak tad kungam tādas bailes par naudu?
Nu, vai viņam to var ņemt ļaunā? — krodzinieks sacīja, — kam kaut kas ir ko zaudēt, tas to šādos laikos tur cieti. Bet ko es gribēju sacīt — vai jūs šeit paliksit pa nakti?
Zārbergs papurināja galvu.
Nē, vakarā mēs dosimies ce|ā un iesim visu nakti, lai varētu sasniegt pilsētu.
Bet tas nav visai droši.
Ak ko, šonakt ir visai tumšs un nelādzīgs laiks. Bez tam te gandrīz viscaur ir klaja šoseja, tamdēļ nav jābaidās no krūmu žu- Jikiem. Dienu ir vēl daudz ļaunāk. Mēs arī esam trīs vīri un turēsimies pretī gadījumā, ja mums uzbruktu.
Nu, jums jau pašiem vajag vislabāk zināt, — krodzinieks īdzīgi noteica, — es jūs nevaru aizturēt.
Zārbergs bezrūpīgi smējās.
Ļaujiet vien mums iet, — viņš sacīja, — mēs jau tik ilgi ceļojam apkārt, un mums nekas ļauns nav atgadījies, izņemot vienreiz, kad mani biedri sastrīdējās ar atvaļinātiem zaldātiem. Tad viņiem izgāja tā plānāk, un mēs gribam pilsētā uzmeklēt kādu ārstu, kas kārtīgi sasietu ievainojumus.
Pēc šāda paskaidrojuma krodzinieks vairs neskatījās uz viņiem aizdomīgi.
Atnesiet vēl ko iekost, — Zārbergs pēc kāda brīža piemetināja, — mums vispirms jāstiprinās, ja gribam iet visu cauru nakti.
Krodzinieks izgāja ienest prasīto. Tad arī Zārbergs atstāja telpas.
Viņš uzmanīgi izgāja pagalmā. Pie šķūņa sēdēja skaistā Berta.
Meitēn, — Zārbergs paklusu iesaucās, — saimnieks tev laikam pāri darījis?
Jā, — tā atbildēja, tuvāk nākdama, — viņš mani sita.
Un viņš tev varbūt arī atņēma gredzenu?
Lai tik viņš uzdrošinās, — skuķe errīgi sacīja, — gredzenu es tūdaliņ noslēpu, tiklīdz viņš ienāca pa durvīm. Un šite es vairs nevaru izturēt, vai jūs ņemsit mani līdz?
Jā, saprotams! — Zārbergs priecīgi iesaucās.
Es iešu jums līdz, lai jūs būtu, kas būdami, — skuķe turpināja, — man ir tāda sajūta, ka ar jums man uzsmaidīs laime.
Pats par sevi saprotams, tu būsi vairāk nekā apmierināta.
Vai jūs pa nakti paliksit še? — Berta klusi jautāja.
Nē, novakarē mēs iziesim, tu vari slepus sekot.
Jā, jā, — Berta čukstēja, — krustceļā, kur iesākas mazais mežiņš, tur ceļš aiziet uz Lihtenavu.
Gluži pareizi, — Zārbergs atbildēja, — uz turieni mēs iesim, mums tur ir darīšanas.
Darīšanas? — skuķe brīnījās.
Gan jau redzēsi, tātad līdz pulksten deviņiem mēs gaidīsim tevi.
Es būšu noteikti, o, pagaidiet tik, — Berta sacīja, — es jums noderēšu, jā, paļaujieties uz to, jūs būsit apmierināti!
Zārbergs smīnēja.
Ar to' es arī rēķinos, citādi es tevi nemaz nebūtu aicinājis nākt līdz. Un tu nevienam nepļāpāsi?
Es būšu klusa kā kaps!
Labi — uz redzēšanos krustceļos, pēc dosimies uz Lihtenavul
196. nodaļa SAVĀDS ATKLĀJUMS
Vesels bars kareivju apstāja Gusti un Terēzi. Abas meičas drīz vien tika sasietas. Vēl bija tik tumšs, ka sejās nevarēja ieskatīties. Tik neliela dala kareivju palika pie gūstekņiem, kamēr vairums turpināja vajāšanu. Bet bija jau par vēlu. Laupītāji bija pārcēlušies viņā krastā. Vēl pēdējā laiva cēlās pāri.
Uguni! — oficieris kliedza.
Nodārdēja zalve — lodes sasniedza laivu, kāds laupītājs, nāvīgi ievainots, saļima, un, tā kā daži šāvieni bija ķēruši laivu, tā ātri pjldījās ar ūdeni.
Laiva grimst! — kareivji kliedza.
Vēlreiz nodārdēja zalve.
Ūdenī, — Lips Tulians uzsauca pērkona balsī, — peldiet uz krastu,, glābjas, kas var.
Odens šļakstoņa liecināja, ka laupītāju virsnieka pavēle tiek izpildīta. Ļaudis, ar viļņiem cīnīdamies, lēnām peldēja uz Zālupes otru krastu.
Lodes svilpoja peldētājiem pāri, un bieži viens otrs kliedziens liecināja, ka šāvieni ķēruši mērķi.
Beidzot Lips Tulians sasniedza krastu, kur ļaudis jau gaidīja
viņu.
Arī garais Zamuels beidzot izkāpa krastā gandrīz līdz nāvei noguris, visbeidzot vēl izkāpa kāds laupītājs, kas bija izglābies labu gabalu lejāk.