Virsniek, — garais Zamuels iesāka, — četri braši puiši pagalam, un abas meitenes, Guste un Terēze, arī.
Noslīkušas? — Lips Tulians jautāja.
Noslīkušas vai nošautas, bet viņu nav, — milzis atbildēja, izglābtos aplūkodams.
Laupītāju virsnieks nolieca galvu.
Es visiem atnesu postu, — viņš murmināja, — tāds mans liktenis, ha, cik ilgi tas tā vēl vilksies?
Tad viņš izslējās.
Projām, projām, — tas pavēlēja, — vajātāji pārcelsies pār Zālupi; mums, cik ātri vien iespējams, jātiek līdz mežam.
* * *
Vajāšana bija sākusies.
Kamēr viena daļa kareivju atgādāja šurp laivas, lai sekotu laupītāju bandai pār Zālupi, citi, mazākā skaitā, kāda oficiera vadībā veda gūstekņus uz Veisenfelsu.
Kļuva arvien gaišāks.
Paskaties, — kāds kareivis iesaucās, — tās jau ir tīrās zīdaiņu sejas. Vai to kāds varētu domāt, ka tādi jaunekļi sabiedrojušies ar laupītājiem? Un skaisti tie ir, es saku, kā piens un asinis.
Oficieris paskatījās uz sasaistītajiem.
Platās cepures vēl sedza kuplos matus, citādi viņš tūliņ būtu redzējis, ka tās ir vīriešu drēbēs pārģērbušās meičas.
Gājiens ātri tuvojās pilsētai.
Gūstekņus un kareivjus pavadīja liels bars pilsoņu, jo bailes no melnās gvardes tiem lika atgriezties pilsētā.
Pilsētā pa visiem logiem bija izliekušies cilvēki-, un drīz vien dzirdēja saucienus:
Redziet, cik jauniņi un skaisti laupītāji. Tas ir grēks un kauns, ka tādi bērni iet kopā ar rupjiem laupītājiem.
Guste un Terēze sekoja, galvas nokārušas.
Abas gūsteknes veda uz pili tādēļ, ka pilsētā nebija otras tik drošas vietas, kur ieslodzīt bīstamus gūstekņus.
Nopratināšanai abas meitenes ieveda zālē, kur firsts pats dažreiz sprieda tiesu.
Steigšus tika ievilkti pāris galdu, kas bija klāti ar melnu drānu. Arī sveces tika ienestas, lai visam piedotu īsti svinīgu noskaņu.
Pa to laiku pilī bija varena kņada.
Daži kareivji pūlējās uzmodināt gulošos sulaiņus un apkalpotājus, bet velti izraustījās un izpurinājās, velti gulētājus aplēja ar ūdeni — šie kā nemodās, tā nemodās.
Barbara atkal bija parādījusies.
Tā sargājās teikt, ka viņa slepeni sagājusies ar noslēpumaino spēlmani, bet aprobežojās ar Lipa Tuliana izgāzto durvju uzrādīšanu.
Saprotams, ka uzmeklēja arī sudraba velvi.
Un lielu lielie brīnumi bija, redzot dzelzs durvis, kuras briesmīgais laupītāju virsnieks bija saliecis.
No visām pusēm sanāca ļaudis apskatīt šo neredzēto brīnumu. Bet augšā, zālē, vajadzēja iesākt pratināšanu.
Te bija sapulcējušies visi Vei§enfelsas tiesas darbinieki, daudzi vēl samiegojušies, divi pat bez parūkām.
Ieveda gūstekņus.
Rokas tiem bija sasietas uz muguras, arī ieroči atņemti, bet cepures vēl sedza krāšņos matus.
Vesela kareivju nodaļa sekoja gūstekņiem — tie paši, kas laupītajiem bija dzinušies pakaļ līdz Zālai.
Tiesas priekšsēdētājs griezās pie seržanta, kas pietvīkušu seju — labo roku pie zobena, stāvēja blakus gūstekņiem.
Jūs atvedāt divus no izdaudzinātajiem bandītiem, — viņš iesāka.
Gatavs pakalpot, kungs, — seržants atbildēja, — un darbs bija grūts, šie zeļļi pretojās kā tīģeri.
Ierēdnis uzlūkoja seržantu.
Jā, mūsu zemē vēl ir krietni karavīri, — viņš atzinīgi sacīja, — līdz šim vēl nebija izdevies pārspēt Lipa Tuliana ļaudis.
Seržants tik braucīja bārdiņu, un kareivji rādīja priecīgu vaigu.
Tagad priekšsēdētājs griezās pie gūstekņiem.
Kas tā par bezkaunīgu uzvešanos, — viņš uzsauca pārģērbtajām meitenēm, — augstās tiesas sēžu zālē stāvēt ar cepurēm galvā!
Guste un Terēze nekustējās.
Vai tūliņ ņemsit cepures nost — jūs, Dieva pamestie slepkavas!
Te seržants panācās uz priekšu.
Kungs, viņi jau to nevar.
Oho, kamdēļ ne?
Tamdēļ, ka tiem rokas sasietas, — seržants atbildēja, — es taču nevarēju ļaut tādiem bīstamiem bandītiem skraidīt apkārt nesaistītiem.
Tā gan, — atbildēja cienīgais likuma pārstāvis, — tā, zināms, ir cita lieta. Labi, lād noņemiet viņiem cepures.
Divi kareivji pasteidzās izpildīt pavēli.
Tas ir kauns un grēks, — tiesas locekļi murmināja, — tādi jauni puišeļi un jau tik samaitāti.
Lai Dievs mani soda, tiesas kungs, — seržants iesaucās, — tās jau ir — sievietes!
Un visapkārt dzirdēja atsaucamies:
Jā, — tās ir sievietes!
Izcēlās liels troksnis. Visi sauca un runāja cits caur citu.
Beidzot priekšsēdētājs sauca pie kārtības.
Mierā! — viņš uzbļāva, — cienību pret likumu. Te nevienam citam nav runāšana, kā mums, augstās priekšniecības pārstāvjiem. Ir gluži vienalga, vai gūstekņi ir sievietes vai vīrieši, tie saķerti ar ieročiem rokā, bez tam pārģērbušies vīriešu drēbēs. Viņas tātad piedalījušās visos kauna darbos un saņems tādu pašu sodu, kā ja viņu vietā būtu saķerti vīrieši.
Zālē iestājās klusums.
Pēc tam priekšsēdētājs griezās pie gūsteknēm, kuras stāvēja nekustīgi, laiku pa laikam uzmezdamas viena otrai naidīgus skatus.
Kāds tavs vārds? — tiesnesis uzrunāja Gusti.
Sātans! — meža dzirnavnieka meita sausi atbildēja.
Augstais ierēdnis pārmeta krustu.
Netaisi jokus, ļaundare! — atskanēja viņa pērkonbalss, — tā nevienu cilvēku nesauc pasaulē.
Bet mani tā sauc, — Guste valšķīgi atbildēja, — cita vārda man nav!
Priekšsēdētājs griezās pie sekretāra.
Lai viņš raksta, šī sieviete ir neglābjama mele, bet gan jau vēlāk tai vajadzēs atzīties.
Viņš draudēdams paskatījās uz Gusti.
Un kā tevi sauc? — viņš jautāja Terēzei.
Belcebuls! — tā bez domāšanas atbildēja.