Šoreiz visa komisija pārmeta krustu aiz māņticīgām bailēm.
Ļaundare, — priekšsēdētājs uzsauca, — vai tu ar tādiem jokiem gribi paspēlēt katru žēlastību?
Terēzē paraustīja plecus.
Cienīgais kungs purināja galvu, tā ka pūderis vien šķīda un putēja no parūkas mākoņiem.
Tik jaunas, skaistas un jau tik samaitātas, — tas murmināja.
Vai jūs piederat pie laupītāju virsnieka Lipa Tuliana bandas? — viņš atkal jautāja.
Guste un Tērēze apmierinājās ar galvas palocīšanu.
Tiesas locekļi, kas pirmāk abas bija uzlūkojuši ar riebumu, tagad rādīja citādu vaigu.
Un tas jau nebija nekāds brīnums.
Neraugoties uz vīriešu apģērbu, Guste un Terēze izskatījās vēl diezgan kairas, un bargie kungi pret skaistumu nebija vis bezjūtīgi.
Bet doma, ka abas meičas pieder pie briesmīgā laupītāja Lipa Tuliana bandas, pamazām atkal sacēla riebumu.
Kareivju rupjajās sejās turpretim bija lasāma kaisle.
Bargais tiesas priekšsēdētājs izslējās visā savā varenībā.
Jūs esat pelnījušas bendes ratu, — viņš uzsauca meiteņēm,
bende salauzīs jūsu locekļus, kamēr jūs vēl būsit dzīvas. Tāds būs jūsu spriedums.
Guste un Terēze ne plakstiņu nepakustināja. Viņas negribēja izrādīties vājas, lai gan šie briesmīgie draudi tām lika paslepus trīcēt.
So sodu iespējams mīkstināt tikai ar vaļsirdīgu atzīšanos, — tiesas kungs turpināja, domādams, ka nu abām jābūt jau pusē mirušām aiz bailēm. — Atzīstieties, kur laupītāju virsnieks Lips Tulians paslēpies ar savu bandu?
Atzīstieties, — tiesnesis sauca, — tad jūs apžēlos un galvu nocirtīs tik ar zobenu. Neaizmirstiet briesmīgo sodu uz bendes rata.
I sagaidu, ka jūs izdosit briesmīgā noziedznieka slēptuvi. Zālē valdīja klusums.
Vai jūs nerunāsit? — bargais tiesnesis uzbudināts sauca. Spītīga galvas papurināšana bija vienīgā atbilde. Tad tiesnesis ar draudošu skatu uzlūkoja abas gūsteknes.
Aizvediet viņas, šīs neģēlīgās! — viņš sauca briesmīgā balsī, - ar labu tās negrib klausīt. Mēs ilgi cietāmies, tagad lai mocību liki atraisa šīm rūdītām skuķēm mēles.
197. nodaļa LIHTENAVAS MUIŽĀ
Nomaļus no ceļa, netālu no meža, kā drūms cietoksnis stāvēja liela bruņinieku muiža Lihtenava.
Sīs muižas īpašnieks bija pazīstams kā savu ļaužu un gājēju I /sūcējs.
Bargais kungs bija lepns un augstprātīgs, viņa laulātā draudzene ne mazāk, un abas meitas, lai gan vēl ļoti jaunas, uzskatīja par visiedomīgākām un uzpūtīgākām meitenēm savas kārtas biedreņu starpā.
Muižas īpašnieks bija ļoti bagāts.
Viņš vārda pilnā nozīmē rauša naudu, un visa pasaule zināja, ka kungu mājā atrodama milzu bagātība.
Bet muižas īpašnieks, tāpat kā visi bagātie, bija arī ļoti neuz- licīgs. Katrā svešiniekā tas redzēja zagli. Ubagi un sīktirgoņi nemaz netika laisti kungu mājas tuvumā, un, ja kāds iedrošinājās tuvoties vārtiem, tad varēja rēķināties ar to, ka viņu atraidīs pāris vareniem asinssuņiem.
Kungu mājā bija vesels arsenāls. Visur ieroči. Pat pie lielajiem vārtiem bija šaujamais, ko lādēja ar sakapātu svinu.
Sulaiņu vairums bija izdienējuši kareivji, kas teicami prata apieties ar šaujamajiem un zobeniem.
Muižas īpašnieks visvairāk baidījās no Lipa Tuliana ne jau nu avas bagātības, bet izdaudzinātās cietsirdības dēļ.
Tamdēļ tas bija licis apkalt logu slēģus biezām dzelzs plāksnēm ne vien pirmā, bet arī otrā stāvā, tā ka kungu māja izskatījās kā cietoksnis, ja vēl ievēro vareno mūra sētu un sulaiņu sardzi pa nakti pagalmā.
Bija vakars. Lihtenavas kungu mājā vēl visi bija nomodā, bet ugunis neredzēja biezo, vareno slēģu dēļ.
Uzreiz sāka riet suņi. Tie metās uz vārtiem, slējās augšā un rēja kā traki.
Bet tai pašā laikā atskanēja zvans — tur kāds bija piezvanījis, kāds vēlīns viesis, kas prasīja ielaišanu. Kungu mājā bija dzirdēts troksnis.
Muižas īpašnieks izgāja koridorā un pasauca sulaini.
Divi uzreiz atsteidzās šurp.
Kas tas par troksni? — muižas īpašnieks jautāja.
Kāds prasa ielaišanu, — skanēja atbilde.
Ko, vakarā? Tas jau ir aizdomīgi, klausieties, viens no jums var iziet ārā pie vārtiem pajautāt. Sazin nu, kas tie par klaidoņiem ir.
Sulainis paklausīja. Ar laternu rokā tas ātri tuvojās mūrim.
Suņi plosījās kā negudri, un sulainis, ar pātagu cirzdams, lika tiem atkāpties.
Eh, kas tur ir? — viņš sauca.
Es tā esmu, — atbildēja meitenes balss.
Kas tad jūs esat?
Berta no Frauendorfas viesnīcas. Jūs tak mani pazīstat. Dieva dēļ, atveriet, man kaut kas ļoti svarīgs jāpaziņo muižas īpašniekam.
Berta, — sulainis domāja, — ha, ha, ha, tā skaistā skuķe. Ko tad šī te gribēs pie mums? Hm, viņai jau es varu atvērt.
Sulainis paskatījās pa mazo lodziņu. Meitene bija viena pati.
Kuš, Nero, Pluto, — sulainis uzsauca, — pagaidiet, es tūliņ atvēršu.
Viņš ātri atbīdīja bultu un atvēra vārtus. Berta ienāca.
Viņa bija bāla un trīcēja, to sulainis redzēja.
Kas ir? — viņš jautāja. — Tik vēlā stundā jūs nākat. Vai tad Frauendorfā kas ļauns atgadījies.
Berta neko neatbildēja, tik traucās uz kungu mājas pusi.
Ko jūs gribat? — sulainis jautāja.
To es varu tik kungam teikt, — skuķe atbildēja. — Dieva dēļ, ;itrāk, ātrāk! Ievediet mani pie Lihtenavas kunga. Kaut kas briesmīgs, kaut kas šausmīgs ir noticis. Vai jūs vārtus labi pamatīgi noslēdzāt?
Jā, jā, to es izdarīju, bet pasakiet taču . . .
Berta neatbildēja.
Sulainis veda meiteni uz kungu namu.
Viņš nojauta, ka meiča ieradusies ar kādu svarīgu ziņu, citādi tā nebūtu tik neparastā stundā še.