Nē, tas bija cilvēks. Viņš atlaidās sēdeklī pie ministra gultas, un tas iečīkstējās zem miesas svara.
Kādu brīdi viņš sēdēja kā akmens tēls, tad pacēla roku un spēcīgi paraustīja gulētāju.
Cilvēks, bezkauņa, — ministrs, pamodies; murkšķēja. — Puika, es tevi aiztriekšu pie velna!
Es neesmu jūsu kambarsulainis, grāf Fleming! — vīrietis atbildēja.
Ministrs pārsteigts iesaucās, viņš domāja, ka sapņo, tad sajuta ko aukstu aizskaram pieri.
Nebļaujiet, — ienācējs draudēja. — Man ar jums jārunā, grāf Fleming!
Nu tik vēl ministrs sāka atjēgt, ka viņš ir pamodies, un kāds svešs cilvēks ienācis viņa guļamistabā.
Kas… kas tas te ir? — viņš jautāja, pieri saķēris.
Pistoles stobrs, — skanēja atbilde. — Un varenā ministra galvaskauss sašķīdīs, ka nebūs ko redzēt, ja viņš iedomāsies pretoties!
Kas jūs esat? — ministrs stostīdamies jautāja.
Svešais pārliecās pār gultu.
Mani saukā par Lipu Tulianu, — skanēja atbilde. — Pēc amata laupītāju virsnieks, un es ceru, ka jūsu gaišība mani pazīst, jūs jau vēl šodien mani pazināt, kad es karaļa priekšnamā klausījos.
Ministrs atslīga spilvenos.
Es esmu pazudis, — tas vaimanāja.
Lips Tulians iesmējās.
Tik bailīgs, grāf Fleming? — drošais laupītājs jautāja. — Jā, kur nu ir jūsu ķērāji un kareivji? Nu es esmu Drēzdenē — pat valsts ministra pilī, sauciet tak savus ļaudis! Lai tie ņem mani ciet.
Ministrs vēl arvien juta auksto pistoles stobru pie pieres.
Nepastrādājiet grēka darbu, jūs tak negribēsit nogalināt neapbruņotu cilvēku? — viņš bailēs drebēdams teica.
Lips Tulians sakampa viņa roku un turēja kā dzelžos.
Un kādēļ gan ne? — viņš jautāja ar nesatricināmu mieru. — Vai jūs par manu galvu neesat izsolījuši pieci tūkstoši dālderu? Un vai jūs šo summu negribat divkāršot, turklāt vēl no savas paša kabatas, ko?
Flemings stīvi uzlūkoja bandīta tumšo, vīrišķīgi skaisto seju.
No kā jūs to zināt? — viņš neskanīgi jautāja.
Nu, es pats dzirdēju, grāf. Šonakt jūs bijāt karaļa masku ballē. Atcerieties, ko jūs runājāt. Es dzirdēju. Runā, ka jums esot ļoti laba atmiņa — papūlieties tik, gan atcerēsities: desmit tūkstoši dālderu … tos dabūs tas, kurš saķers Lipu Tulianu. Nu, te es esmu!
Ministrs rādīja sāpīgu seju.
Mati bija izspūruši, baiļu sviedri pilēja no pieres, un plati ieplestās acīs rēgojās nāves bailes.
Tad bandīts uzrāva ministru sēdus.
Atbildiet pats sev! — viņš teica. — Varbūt jūs domājat, ka es tik sevis dēļ ierados? Tad jūs maldāties — es vēl ko citu gribu no jums — jūs, ļaužu bende, asinssūcēj, skaistās, bagātās Saksijas postītāj!
Ministrs gribēja atbildēt, bet nespēja. Nāves bailes apslāpēja katru skaņu, tik pārvērstā seja liecināja par to, ko viņš pārdzīvo.
Blēdis, — Lips Tulians uzsauca viņam apslāpētā balsī. — Jūsu kareivji mani gaiņāja kā meža zvēru, nu jums vajadzēs iepazīties ar mani!
Viņš izrāva ministru no gultas. Tas sāka vaidēt.
Klusu, vai… — bandītu vadonis draudēja.
Atdod naudu, — laupītājs turpināja. — Jā mani par tādu summu vērtējat, tad jums tā ir! Kur atrodas nauda — tie desmit tūkstoši dālderu, asinsnauda, kas izsolīta par manu galvu?
Ministrs drebēja kā apšu lapa.
Darba istabā, — tas nāves bailēs izdabūja pār lūpām. — Lielajā skapī ir smagais audekla maks.
Labi, — bandīts teica ar nesatricināmu mieru. — Es paņemšu naudu vēlāk, un, lai jūs to arī zinātu, šo naudu dabūs jūsu apakšnieki, nabaga ierēdņi, kas par bada algu vergo līdz kapa malai. Sargieties atņemt šiem nabaga velniem kaut vienu feniņu, tā būs jūsu nāve!
Es jau jums atdodu visu, — ministrs stostījās. — Bet žēlojiet mani, es … es …
Izbailes apslāpēja viņa balsi.
Lips Tulians kādu brīdi klausījās, tad uzbruka ministram, kas, bailēs kā pārakmeņojies, tik juta, ka rokas zibens ātrumā tiek sasietas uz muguras.
Grāfs Flemings zināja, ka viņa kambarsulainis guļ tuvumā, bet izbailes neļāva viņam attapties.
Pa … — viņam paspruka.
Otrs pusvārds iespiedās rīklē, jo Lips Tulians viņam iebāza mutē savīstītu lakatu. Ministrs bija tuvu ģībonim. Pusnemaņā tas vēl juta, ka bandīts sasien arī viņa kājas.
Spēki zuda, un varenais ministrs kā sainis gulēja uz tepiķa.
Lips Tulians paņēma viņu un ielika gultā.
Nelieti, — viņš iesāka. — Es varētu jūs nogalināt, samīt kā tārpu. Tomēr nav vērts, jo jūsu vietā atkal nāktu tāds pat nelietis, kas tikpat bezkaunīgi izsūktu nelaimīgo zemi.
Ministrs klusi stenēja.
Lips Tulians paskatījās logā: rīta pusē jau rādījās bāla svītra.
Uzklausiet manu beidzamo mācību, — bandīts turpināja. — Un, ja jūs to nedarīsit, sargieties! Ja es dzirdēšu, ka vēl uz priekšu tāpat izsolīta alga par manu galvu, tad ieradīšos atkal, un jums būs jāsaņem sods par visu, ko esat Saksijai pāri darījuši, jūs, asinssūcējs!
Atkal bija dzirdami klusi kunkstieni.
Bet Lips Tulians nevēroja saistīto. Ar spēcīgu roku tas pacēla smago kroņlukturi tā, ka tas izāķējās.
Smagais metāla gabals nu gulēja uz tepiķa, un bandīts pakampa grāfu.
Kā spalvu kušķi viņš pacēla to gaisā un valgu galus no rokām un kājām piesēja pie āķa tā, ka ministrs karājās starp griestiem un grīdu.
Dzīvs kroņlukturis, — laupītāju virsnieks smējās. — Nu, ievērojiet, tagad jūs kādu laiku varat mierīgi pārdomāt manus vārdus.
Tas bija briesmīgs, bet reizē arī jocīgs skats.
Ministrs, kam zīda krekls vien bija mugurā, kā ampelmanis karājās ķēdē, šūpodamies uz vienu un otru pusi. Bet Lips Tulians vēl nebija apmierināts, paķēra degošo lukturi no galda un uzlika grāfam virsū.