Drīz kungu māja bija sasniegta.
Muižas īpašnieks aiz ziņkāres un bažīdamies bija iznācis priekšnamā.
Tā jau ir Frauendorfas krogus meita, — fon Lihtenava kungs iesaucās.
Jā, es tā esmu, jūsu žēlastība, — Berta atbildēja, — ak, uzklausiet mani, man kas briesmīgs ziņojams.
Ko tu gribi teikt?
Berta izlikās aizkususi un aizelsusies.
Nu, runā taču, — muižnieks tai uzsauca.
Jūsu žēlastfba, — Berta elsa, — laupītāji ir tuvumā.
Lepnais vīrs sarāvās.
Laupītāji? — tas iesaucās. — Neiespējami!
O, tomēr — no Lipa Tuliana bandas, — skuķe atbildēja, — es noklausījos, viņiem nezinot.
Tad stāsti taču, — muižnieks skubināja, kamēr sulaiņu sejās atspoguļojās izbailes, — stāsti!
Berta izturējās kā līdz nāvei nogurusi.
Es šodien biju paciemoties kaimiņu ciemā, — meitene iesāka gurdena balsi, — saimnieks man atjava iet, jo mans tēvocis bija saslimis.
Tālāk, tālāk!
Un tad es drusciņ novēlojos, — Berta turpināja, — es izgāju, kad metās krēsla. Man gan bija bail, bet es tomēr gāju pa meža ceļu, jo pa to ātrāk varēja sasniegt Frauendorfu.
Viņa atkal apklusa.
Es nebiju ilgi gājusi, — skuķe stāstīja tālāk, — te uzreiz pavisam tuvu izdzirdu paklusu svilpienu. O, kā es nobijos, jo man uzreiz ienāca prātā laupītāji un slepkavas. Viscaur trīcēdama, es ielīdu kādā biezā egļu čumurā, kas laimīgā kārtā gadījās ļoti tuvu, un gaidīju nācēju. Drīz atkal atskanēja svilpiens, un ar šausmām es ieraudzīju turpat tuvumā divus tumšus stāvus. Tā bija laime, ka viņi mani nepamanīja, citādi es tagad gulētu kā sakropļots līķis mežā.
Un tie bija laupītāji? — muižnieks ātri vaicāja.
Jā, jā, — Berta atbildēja, — viņiem bija pistoles un dunči, to es skaidri varēju redzēt. Pie krūma tie apstājās un iesāka sarunāties.
Ko viņi runāja? — fon Lihtenava kungs iesaucās.
Ak, mans Dievs, viņi runāja tādas lietas, ka es gandrīz pamiru aiz šausmām. — Berta vaimanādama turpināja, — tie bija spiegi, kas atgriezās no izlūkošanas gājiena. Un nākošajā naktī Lips Tulians ar savu bandu uzbruks Lihtenavai. Tā laupītāji sacīja un izteicās arī, ka viņi te iegūšot bagātīgu laupījumu.
Un tad? — muižnieks jautāja.
Pēc kāda laika laupītāji aizgāja, — Berta stāstīja, — bet es vēl labu brīdi paliku savā paslēptuvē, līd^ kāda stirna mierīgi pagāja man garām. Tad es zināju, ka apkārtne ir droša, un skrēju šurp uz bruņniecības muižu. Un te nu es esmu, tagad jūsu žēlība zin visu!
Berta atspiedās pret sienu.
Likās, it kā viņa būtu līdz nāvei nogurusi, bet spožo acu skatiens liecināja, ka viņa tik izliekas.
Muižas īpašnieks bija ļoti uztraukts.
Tātad nākamnakti, — fon Lihtenava kungs murmināja, — nu, mēs saņemsim Lipu Tulianu tā, ka tas vairs gaismu neredzēs. Es tev pateicos par paziņošanu, Berta. Tu saņemsi pāris dālderus atlīdzības.
Skuķe palocījās. Bet viņas seja tā savādi raustījās. Muižas īpašniekam arī tagad nebija zudusi tālu izdaudzinātā skopulība.
Viņš griezās pie sulaiņiem. Tie bija pārbijušies.
Ja laupītāji tiešām ierastos tik rītnakt, — viņš sacīja, — tad vēl laika diezgan. Rīt agri es aizsūtīšu uz pilsētu un likšu kareivjiem ierasties še, lai tie šos salašņas aizraida uz elli.
Berta šos vārdus bija dzirdējusi.
Ir jau vēl jautājums, vai tie jau rltnakt var būt še, — skuķe ieminējās. — Abi laupītāji runāja, ka Lips Tulians vēl esot ļoti tālu.
— Jo labāk, — muižnieks sacīja, — tad man vēl vairāk laika. O, visa kungu māja būs grenadieru pilna, un es — es ar savu ģimeni rīt agri aizceļošu uz pilsētu. Tad mums nebūs jābaidās gadījumā, ja te izceļas sīvs kautiņš.
Viņš atkal pievērsās sulaiņiem.
Tā ka nekas netiek izpausts, — viņš sacīja, — es negribu, ka mana sieva un meitas to dabū zināt. Citādi man visu nakti būs jāklausās smilkstēšanā un vaimanāšanā, un tas nedrīkst būt — vai dzirdat: muti turēt!
Sulaiņi palocījās.
Un kas būs ar tevi, Berta? — muižnieks jautāja.
Meitene lūgdamās pacēla rokas.
Ak, jūsu žēlastība, ļaujiet man pārgulēt nakti. Man bailes iet uz māju, vai dieviņ, ja es vēl krītu laupītājiem nagos.
Nu jā, tu vari palikt šeit, — muižas īpašnieks teica, — uz- vediet viņu augšā pie istabas meitām, lai viņa tur paliek pa nakti. Bet neizpļāpājiet to, vai dzirdat, Berta?
Es neteikšu neviena vārdiņa, jūsu žēlība. Bet istabenes būs ziņkārīgas — plīsies virsū ar jautājumiem.
Gluži pareizi, tamdēļ tev būs jāguļ vienai pašai istabā. Tur tu ieslēdzies, neatbildi, ja tev vēl ko jautā.
Pilnīgi droši, jūsu žēlība.
Berta, kāda sulaiņa pavadīta, devās pa frepēm augšā, un muižas īpašnieks steidzās uz savām istabām.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
198. nodaļa ZEM BENDES RATA
Leipcigā lieli ļaužu bari plūda uz Grimma vārtu. pusi.
Tur laukā atradās pazīstamā vieta, kur ļaundari izpirka savus