Sulainis bija Bertu uzvedis augšā un ierādījis tai istabu pašā trepju galā. Tā bija maza gājēju istabiņa ar vienu logu.
Berta aizbultēja durvis un aizdedzināja sveci. Logs izgāja uz parku un vienas pašas durvis uz koridoru.
Berta paņēma sveci un ātri vicināja gar loga rūtīm, kā zīmi dodama — tad izdzēsa un apsēdās krēslā pie loga.
Pulkstenis varēja būt vienpadsmit. Nakts nebija tumša, jo laiku pa laikam atspīdēja mēness, tā ka parkā varēja visu redzēt. Berta atvēra logu un klausījās. Suņi rūkdami skraidīja pa dārzu.
Viņa sadzirdēja kaut ko sviežam un vēlreiz tāpat; suņi vairs nerūca un neskraidīja apkārt; tie ņēmās ar ēšanu. Pēc brītiņa suņi sāka smilkstēt, tad krākt un beidzot apklusa. Suņi bez dzīvības gulēja apakšā pie mūra.
Tad viņa manīja kādu pārrāpjamies pār dārza mūri un izlaida garu šņori pa logu — ar akmentiņu. Pēc brītiņa tā ar šņores palīdzību uzvilka stipru striķi, ko piesēja pie loga šķērskoka.
Striķis stipri sašūpojās, un drīz vien Zārbergs iekāpa pa logu.
Pārējie divi laupītāji vēl gaidīja aiz mūra sētas norunāto signālu.
Zārbergs nu pastāstīja Bertai, ka viņš paēdinājis suņus ar sazāļotu gaļu, un uzlielīja meiču, ka tā savu krāpnieces lomu tik gudri izspēlējusi. Patiesībā-Berta bija kā radīta uz visu ļauno, tik ne uz ko labu. Viņa ļāvās Zārberga glāstiem. Bet vēlāk tie pārrunāja par saviem velnišķajiem darbiem.
Pusnakts bija jau pāri. Zārbergs, uzmanīgi klausīdamies, paskatījās pa logu. Nekas nebija ne redzams, ne dzirdams, visur valdīja nakts miers un klusums. Lihtenavas kungs bija pilnīgi noticējis Bertas meliem, ka laupītāji ieradīsies tikai nākošajā naktī.
Zārbergs velnišķi pasmējās.
— Brangi — liekas, ka viss izdosies labi, — viņš murmināja.
Tad atkal saliecās uz priekšu. Kluss šņāciens izskanēja naktī.
Tas bija norunātais signāls, un abi laupītāji, kas gaidīja viņpus mūra, zināja, ka nu ir laiks rāpties pār mūri.
200. nodaļa SKAISTĀ SABĪNE
Lips Tulians dzirdēja gan skaistās Sabīnes draudus, bet neviens muskulis viņa drūmajā sejā pieraustījās.
Bendes patlaban taisījās izpildīt spriedumu otram laupītājam.
Sabīne bija uzmanīgi vērojusi Lipa Tuliana nopietno seju.
Vai jūs nedzirdējāt? — tā čukstēja, — briesmīgais laupītāju vadonis tagad ir manā varā. Viens mans vārds, un kareivji ielenks jūs. Jūs nevarat aizbēgt, pūlis ir savilcies visapkārt.
Viņš neatbildēja.
Sabīne uztraucās arvien vairāk.
Jūs atraidījāt manu mīlu, bet sieviete nemūžam neaizmirst tādu apvainojumu. Nedomājiet, ka es jokoju, o nē, es tagad gribu atriebties.
Tad jūs gribat asinsnaudu izpelnīties? — Lips Tulians paklusu atteica. — Sakiet, jūs laikam ciešat trūkumu?
It nemaz nē, — Sabīne atbildēja, — es domāju, to jau no mana izskata var redzēt. Pētera ielā man ir savs veikals. Un tas iet labi. Es tik gribu atriebties par to, ka jūs mani apvainojāt.
Laupītāju virsnieks paraustīja plecus.
Jūs domājat mani ar varu ievilkt mīlas sakaros?
Sabīne viņu uzlūkoja dzirkstošām acīm.
Vai es neesmu skaista? Ha, citi skrien vai caur uguni, lai iegūtu manu labvēlību. Bet es viņus visus izsmeju — tie man nav nekas.
Nu redzat, jūs jau pati sakāt, ka katru nevar mīlēt. Un nu jūs prasāt no manis, lai es jūs mīlu. Man ir diezgan cita ko darīt, nekā apmierināt meitu vēlēšanās un iegribas.
Sabīnes acis kvēloja.
Jūs tātad ienīstat mani! — viņa iesaucās.
To es neteicu. Ja es kādu ienīstu, tad tur vajag būt kādam sevišķam iemeslam.
Bende patlaban sadragāja otra laupītāja locekļus.
Sabīne stāvēja Lipam Tulianam blakus. — Uzklausiet mani, — viņa iesāka, un viņas acīs kvēloja gandrīz velnišķs spīdums.
Ko jūs vēl gribat?
Ir vēl viens līdzeklis, kā jums glābties. Un, ja jūs to pieņemat, tad es jūs nenodošu. Pretējā gadījumā es, visiem dzirdot, izkliegšu briesmīgo noslēpumu.
Un kas tas būtu par priekšlikumu? — viņš jautāja.
Sabīne atkal pacēlās uz pirkstgaliem. Viņš sajuta tās karsto
elpu uz sava vaiga.
Zvēriet man, ka es būšu jūsu mīļākā. Jums jāņem mani līdz uz savu paslēptuvi. Un jums jāzvēr, ka bez manis jums nebūs nevienas citas mīļākās un jūs man nekad neliksit ciest. Es zinu, ka zvērests jums ir svēts. Tamdēļ zvēriet man, tas var jūs glābt!
Lips Tulians neatbildēja.
Viņš likās klausāmies laupītāju sāpju kliedzienos.
Zvēriet, — Sabīne elsoja, — es mīlu jūs — esiet mans!
Nē!
Kā — jūs nevēlaties?
Nē!
Skaistā sieviete trīcēja kā drudzī.
Nepadariet mani traku, — Sabīne čukstēja, — es vienmēr domāju par jums — dienu un nakti. Es nemūžam nebūtu ieradusies šai moku un asiņu vietā, bet es nojautu, ka te satikšu jūs. Un es nemaldījos. Tamdēļ esat mans.
Nekad!
Es atriebšos — tūliņ …
Dariet, kā gribat.
Sabīne bija cieši apķērusi Lipa Tuliana roku.
Tad lai notiek, — viņa elsoja, — ja jūs negribat būt mans, tad jums jāmirst mocekļa nāvē!
Atskanēja notiesātā nāves kliedziens, jo bendes rats patlaban bija sadragājis laupītāja krūtis.
Nāves klusums valdīja pūlī.
Tad Sabīne uzlēca kā bez prāta, gribēdama izkliegt drausmīgo noslēpumu.
Jau pavērās ziedošās lūpas …
Te Lips Tulians aizspieda viņas muti ar drāniņu, kas iztvanoja savādu, gandrīz saldu smaržu.
Laupītāju virsnieks spieda drāniņu uz skaistās sievietes sejas.
Savādi…
Skaņa apdzisa skaistās Sabīnes lūpās, un bāla, nekustīga ta ieslīga laupītāju virsnieka rokās.