Neviens tam nepiegrieza vērību. Te jau visapkārt ģība sievas un jaunavas.
Laupītāju virsnieks ātri paslēpa sazāļoto drāniņu. Patlaban izcēlās iiela kņada. Vīri gribēja aiznest paģībušās sievas un meitenes.
Laidiet tak mūs cauri, — sauca vīriešu balsis, — jūs taču redzat, ka mums jāaizvāc paģībušās.
Varējāt sieviešus atstāt mājā, — skanēja atbilde.
Bet leipcigieši bija omulīgi ļaudis, tie mācēja saprast. Tamdēļ drīz vien pašķīrās šaurs celiņš, pa kuru vīrieši iznesa savus paģībušos piederīgos.
Arī Lips Tulians izlietoja šo taciņu un iznesa Sabīni.
Bet kādēļ viņš to nesa? Kādēļ viņš to neatstāja ļaužu pūlī guļot, kura gribēja viņu pazudināt? Atbilde nav grūta.
Lips Tulians nekad neaizmirsa, ka viņš ir muižnieks džentlmenis.
Uz laukuma izgājis, viņš paņēma ormani, iecēla Sabīni, iesēdās arī pats un pavēlēja braukt uz Pētera ielu.
Tā jau ir Sabīne Brinkmane, — ormanis teica, — es viņu pazīstu. Nu ko sievieši te meklē, ja nevar izturēt un jāģībst.
Drīz tie ieripoja pa Grimma vārtiem un laida pa tukšajām ielām, kamēr beidzot apturēja Pētera ielā pie kādas mazas mājas.
Ormanim samaksājis, Lips Tulians paņēma Sabīni un uznesa pa trepēm priekšnamā.
Kāda veca sieviete iznāca pretī.
Ak Dieviņ! — vecene iesaucās. — Kas tad ar Brinkmaņa jaunkundzi noticis. Kas par kungu, kurš viņu atvedis?
Tā ir mana radiniece, — viņš sacīja, — es iebraucu no laukiem skatīties, kā soda zem bendes rata, un mēs neviļus satikāmies,
Un viņa paģībusi, vai pat saslimusi?
Nē jau — viņa drīz atspirgs, — Lips Tulians atbildēja.
Ak Dievs, es paliktu pie viņas, — vecene žēlojās, — bet man tūliņ jāiet. Mana meita esot saslimusi, un man jāsteidzas turp.
Ejiet vien, māmuliņ, es palikšu te, tik parādiet man dzīvokli.
Se ir durvis. Atslēga ir jaunavas kabatā, — vecene sacīja.
Tad viņa dabūja atslēgu un atslēdza durvis.
Lips Tulians ienesa Sabīni istabā un atguldīja uz dīvāna.
-Vecene vēl pateica, ka viņa un Sabīne vien dzīvojot šai mājā, un aizgāja.
Un tagad viņš bija viens pats ar to, kura viņu gribēja samaitāt — tagad Sabīne bija pilnīgi viņa varā. Nu tas varēja atriebties.
201. nodaļa MOKU KAMBARIS
Tiesnešu draudi nepalika vārdi vien. Sakšu Veimārā, pie kuras tolaik piederēja Veisenfelsas pils, bija paradums ar mocīšanu piespiest atzīties. Un Veisenfelsas pilī arī atradās moku kambaris ar visādiem mocību rīkiem.
Guste un Terēze gan nodrebēja, to dzirdot, bet drīz vien atkal saņēmās.
Tiesnesim tuvojās kāds draugs un teica: šis esot dzirdējis, ka Lipu Tulianu pavadot pārģērbušās meitas, tamdēļ esot nepieciešams no tām uzzināt visus laupītāju noslēpumus.
Tiesnesis aizsūtīja pēc bendes.
Kareivji ieveda Gusti un Terēzi citā telpā, un viņas domāja, ka tiesneši tik baidīdami solījušies viņas spīdzināt.
Pusstunda bija pagājusi, kad ienāca bende ar diviem palīgiem. Palīgi palika turpat, bet bende iegāja tiesas zālē.
Priekšsēdētājs uzdeva bendem meitas vest uz moku kambari, kur viņš pats arī ieradīšoties ar saviem skrīveriem. Turklāt uzdeva viņas nesaudzēt, ja tās liegtos dot paskaidrojumus.
Bende izgāja un pamāja palīgiem, kas tūliņ sagrāba meitas un ievilka divas trepes dziļāk pagrabā. Te bija moku kambaris. Visur bija redzami dažādi mocību rīki un — lai būtu drausmīgāks izskats — šur un tur rēgojās izmētāti miroņu galvaskausi.
Sveces tika iedegtas. Ienāca tiesneši un apsēdās pie galda, kamēr skrīveri ieņēma vietu pie mazākā galda.
Bende pārbaudīja mocību rīkus un vīpsnādams rādīja skuķēm īkšķu skrūves un staipāmās trepes, kuru dzelzs veltņi bija pilni asu iesmiņu.
Es pēdējo reizi jums prasu, — priekšsēdētājs uzsauca skuķēm, domādams, ka tās nu būs diezgan iebiedētas, — vai tagad jūs gribat labprātīgi atzīties, vai jūs ar mocīšanu būs jāpiespiež to darīt?
Visi klausījās aizturētu elpu.
Bet abas skuķes neteica ne vārdu.
Mūsu pacietība ir galā, — sadusmotais rātskungs sacīja, — bende, dariet savu darbu!
Bende tuvojās.
Viņa rupjā seja staroja patiesi drausmīgā priekā, jo cilvēku mocīt bija viņa prieks.
Tiesaskungs, — tas sacīja, — ar ko lai es iesāku?
Ņemiet, ko paši atrodat par labāku.
Tad es tūliņ gribētu iesākt ar asākiem līdzekļiem, — necilvēks turpināja, — ja es tūliņ ņemšu īkšķu skrūves, tad skuķes drīz vien zaudēs samaņu un nevarēs vairs atzīties.
Saprotams!
Nu labi, — bende, velnišķi smīnēdams, sacīja. — Palīgi, sagatavojieties, mēs tūliņ liksim gūsteknes uz staipāmām trepēm!
202. nodaļa LIHTENAVAS ASINSPIRTS
Zārbergs bija devis signālu, un drīz vien divi bruņojušies biedri
iekāpa pa logu.
Berta pastāstīja, ka muižas īpašnieks glabājot naudu šķirstā blakus guļamistabai. Viņai to neviļus izdevies uzzināt.
Visi trīs laupītāji atstāja istabiņu. Berta viņus veda. Te uzreiz tā atskrēja atpakaļ.
Kas ir? — Zārbergs čukstēja.
Tur kāds nāk, — Berta murmināja, — ha, es pazīstu soļus. Tas ir sulainis, kurš uzdomājis mani. Tas droši vien lien uz manu istabiņu.
Oho, — Zārbergs šņāca, — es viņam parādīšu! Ātri, paslēpjaties — te sienā ir iedobums.
Laupītāji paklausīja.
Ari Berta paslēpās, tik Zārbergs piespiedās tuvu pie sienas.
Tiešām, nācējs bija sulainis.
«Pagaidi tik,» Zārbergs domāja, «tu nāci pie Bertas krūtīm dusēt. Es tev sagādāšu īsto dusu.»
Tiklīdz sulainis bija pagājis viņam garām, tā Zārbergs no muguras uzbruka, aizžņaugdams tam rīkli un iedurdams krūtīs asmeni.