Šādās bailēs aizritēja labs laiks, šīs stundas Sabīnei likās kā pati mūžība.
Beidzot Lips Tulians iesāka runāt.
Sabīne, — viņš uzrunāja to, — redzi, leipcigieši domā, ka tie trīs notiesātie ir mani ļaudis, bet tie nav no mana pulka, un to es gribu pierādīt, tev, Sabīne, būs jāpalīdz man.
Kas tad man jādara? — viņa jautāja.
Es teicu, šis būs tavs sods. Kur ir rakstāmlietas un pergaments?
Sabīne iedeva prasīto un gandrīz paģība no lielām izbailēm, domādama, ka Lips Tulians nodomājis viņu nonāvēt, kā toreiz baronu Freidenbergu pie Drēz^enes vārtiem. Sabīni pārņēma šausmas, viņa tikko spēja vēl turēties kājās.
204. nodaļa LAUPĪTĀJU PĀRTRAUKŠANA
Zārbergs dzirdēja atveram logu, viņš ātri ierāvās atpakaļ, jo gaišs mēness apgaismoja viņu un arī zemē nolaistos maisus.
Kādu brīdi valdīja klusums, un Zārbergs domāja, ka kāds no kalpiem atvēris logu, lai ielaistu svaigu gaisu.
Bet drīz viņš koridorā dzirdēja vieglus, steidzīgus soļus un saprata, ka pamodušies dienestnieki.
Nu viņš ātri sagatavojās uz bēgšanu. Pirmā nokāpa Berta,
sagrābusi kādu maisu, tā steidzās uz sētas mūri. Tur bija piebūvēts
palievenis, uz kura uzkāpusi, tā viegli varēja pārkāpt mūrim.
Zārbergs steigšus paķēra pēdējo maisu un laidās pa virvi lejā, bet virve trūka, un viņš ar visu maisu uzgāzās kādam biedram un nogāza to gar zemi. Abi divi stipri sadauzījās.
Bet laupītāji nedrīkstēja vairs kavēties, jg, ļaudis kalpu mājā bija uzmodināti un tagad apbruņojušies steidzās uz kungu māju.
Zagļi, laupītāji! — sulaiņi kliedza.
Zārbergs devās tiem pretī un šaudams kliedza, ka viņš esot Lips Tulians, lai visi bēgot, ja vēl negribot mirt. Pa to laiku pārējie biedri ievilka naudas maisus dārzā un pārcēla pār mūri.
Ļaudis gan bija piecēlušies, bet neviens neuzdrošinājās uzbrukt laupītājiem, jo nezināja, ka bandītu ir tik maz. Bet visvairāk tādēļ, ka ielauzies Lips Tulians. Sī iemesla dēļ Zārbergam atlika laika aizvākt visus maisus drošībā. Maisi nu atradās sētas otrā pusē. Zārbergs, visapkārt apskatījies, ieraudzīja, ka netālu atradās kāds mazs mežiņš, uz turieni vajadzēja aizgādāt maisus, jo nekādā ziņā tos visus nevarēja aiznest lielajos mežos.
Nu laupītāji steigšus paķēra maisus, aiznesa uz tuvējo mežiņu un apraka lielāko daļu no sava laupījuma, nomīdīja ar kājām zemi un apklāja ar sūnām.
Pa tam muižā bija salasījies liels ļaužu bars un izgāja gūstīt laupītājus. Sis lielais gūstītāju bars sāka meklēt laupītāju pēdas.
Laupītāji pārģērbās.
Ko darīt? — prātoja Zārbergs, — aizmugurē muiža, bet priekšā gūstītāji. Uz kurieni nu?
205. nodaļa ŠAUSMĪGI DRAUDI
Mēs atstājām Gusti un Terēzi Veisenfelsas moku kambarī. Bende bija devis padomu iesākt ar staipīšanas mašīnu, priekšsēdētājs piekrita šim priekšlikumam. Katrā ziņā bija jāatrod Lipa Tuliana paslēptuve.
Bendes kalpi atraisīja Gustes un Terēzes važas, un, iekams viņas apķērās, tās jau bija noģērbtas līdz kreklam.
Pirmā atjēdzās Guste un deva bendes kalpam tādu dūres triecienu, ka tas pāris soļus aizstreipuļoja.
Kāda jums tiesība mani izģērbt kailu? — Guste iekliedzās.
Oho, jūs laikam nezināt, ka moku kambarī jāizģērbjas kailam, — bendes kalps sacīja.
Es nekad neatļaušu izģērbt sevi, — Guste nikni kliedza.
Nespārdies velti, es tomēr izģērbšu tevi, — bendes kalps ņirgājās.
Guste atlēca dažus soļus atpakaļ un, pacēlusi roku, briesmīgi kliedza:
Sargies tu, nožēlojamais, es tev saku, ka Lips Tulians atriebs mani, viņš šķēlēs noraus tev no locekļiem miesu. Viņš drīz vien uzzinās, ko jūs darāt ar mums. Sargieties, nelieši — kaut jūs ielīstu visdziļākos pagrabos, viņš tomēr izvilks jūs ārā!
Bendes kalpi sabijās, viņi zināja, ka pat ministrs nav drošs no Lipa Tuliana, kur nu vēl viņi. Bendes kalpi atkāpās no meitenēm.
Neklausiet šiem draudiem, — priekšsēdētājs iesaucās, — jūs dzīvojat Veisenfelsas pilī un Lips Tulians še nedrīkst rādīties.
Ak, jūs tā domājat? — Guste kliedza. — Jūs varat slēpties pašā karaļa pilī, bet, ja Lips Tulians būs saskaities, viņš jūs arī no turienes izvilks.
Bendes kalpi sačukstējās, Guste to dzirdēja un, spēji izcēlusies, nostājās viņu priekšā.
Nu, nāciet šurp, ja jūs drīkstat — bet ievērojiet, tiklīdz jūs aizskarsit mūs, jūsu nāves spriedums būs parakstīts. Lips Tulians jūs nežēlos. Viņš jūs līdz -nāvei spīdzinās un tad pakārs katru pie sava koka!
Izpildiet savu uzdevumu! — priekšsēdētājs pavēlēja bendem.
Es vienreiz vien dzīvoju, — bende atbildēja, — un negribu savu dzīvību pārdot Lipam Tulianam. Sis neticami stiprais cilvēks vis nekutinās mani.
Bende! — priekšsēdētājs pārskaities kliedza, — pavēli saviem kalpiem izpildīt pienākumu!
Atļaujiet, kungs, — bende sacīja, — šādos apstākļos mēs nedrīkstam meitas mocīt. Viņas ir Lipa Tuliana līgavas, par to nav šaubu. Es baidos no viņa. Ja tas būtu vienkāršs cilvēks, kādi mēs esam, tad cita lieta. Ir iespējams, ka viņš kādā naktī arī jūs izņem no gultas.
Sie vārdi līdzēja. Tiesneši kļuva domīgi. Tie vēl labi atcerējās, kā Lips Tulians bija apmeklējis grāfu Flemingu.
Bende pagriezās pret palīgiem.
Es šīs meitas neaiztikšu, — viņš sacīja, — man ir sieva, bērni, un, ja mani nonāvēs, kas tad viņus apgādās.
Guste ar Terēzi ģērbās.
Priekšsēdētājs uzcēlās un vēlreiz pavēlēja bendem iesākt gūstekņu mocīšanu, bet bende tik papurināja galvu.