Es paklausīšu tik tad, kad man pavēlēs viņa gaišība, musu firsts. Valdnieks spēj aizsargāt mani, bet jūs, kungi, to nevarat. Es gaidīšu viņa pārceļošanu, un tas nevilksies' visai ilgi.
Priekšsēdētājs vēl mēģināja piespiest bendi, bet ari citi tiesneši piekrita bendes domām.
Tad priekšsēdētājs padevās un pavēlēja sasiet gūsteknes un iemest stiprākajā cietumā, kamēr pārceļos firsts.
Guste bija šoreiz uzvarējusi, ar to nu pagaidām pietika. Bet, kad viņa uzlūkoja Terēzi, tad atkal tai uzmācās ļaunas domas. Viņai ienāca prātā samaitāt Terēzi un jau pie pirmās izdevības izvest šo plānu.
206. nodaļa PIE KARĀTAVĀM
Pusnakts bija pāri. Līdz pat vēlai naktij viesnīca bija pārpildīta ļaudīm, kuri vēl arvien pārrunāja laupītāju notiesāšanu, visu jo sīki pārspriezdami. Beidzot arī tur aprima troksnis.
Pilsētas ielās bija iestājies klusums, līņāja smalks lietiņš.
Bija tumša nakts, un naktssargi neredzēja, ka pa tukšajām ielām kāds vīrietis veda sievieti.
Tas bija Lips Tulians, kas veda skaisto Sabīni izpildīt savu sodu.
Klusa, bailēs dreboša, tā steidzās briesmīgajam vīrietim līdz, nedrīkstēdama sacelt ne mazāko troksnīti, jo tad laupītājs to uz vietas nogalinātu.
Viņi negāja uz Grimma vārtiem, bet pa kādu mazu ieliņu, kur varēja viegli pārkāpt mūrim.
Gājēji tuvojās soda laukumam. Sabīne lūdzās, lai tūliņ nodurot viņu, jo tā ilgāk vairs nespējot izturēt nāves bailes. Bet Lips Tulians atteica, ka tas nodevējai esot pelnīts sods.
Viņš rādīja karātavas, uz kurieni gāja viņu ceļš. Tur bija uzvilkti uz rata nomaitātie laupītāji, ap karātavām laidelējās kraukļi un citi plēsīgi putni" atbaidoši ķērkdami; bija šausmīgi uzlūkot vējā plandošos līķus.
Lips Tulians uzveda Sabīni uz paaugstinājuma, viņa, domādama par briesmīgo galu, nokrita pie laupītāju virsnieka kājām.
Lips Tulians izvilka aprakstīto pergamentu, kuram bija piestiprināta kāda šņore, un iedeva to Sabīnei, lai to vienam no pakārtajiem apsien ap kaklu.
Uz pergamenta bija apliecināts Leipcigas rātei, ka notiesātie ļaundari nav no Lipa Tuliana bandas.
Nu Lips Tulians pacēla Sabīni tik augstu gaisā, ka tā varēja apsiet papīru līķim ap kaklu.
Nāves šausmas sagrāba to, aizskarot auksto, briesmīgi sakropļoto līķi…
Tad viņš to nolaida zemē.
Tā, nu man vajadzētu nonāvēt tevi, — Lips Tulians sacīja, — bet es nemoku sievietes, pat nodevēju nenonāvēšu, kas gribēja mani iegrūst briesmās. Tagad esmu diezgan sodījis tevi, es zinu, šī nakts tev paliks atmiņā uz visu mūžu. Un nu saki, vai man pavadīt tevi atpakaļ uz Leipcigu?
Man še tuvumā dzīvo pazīstami, — Sabīne sacīja, — es šonakt uz Leipcigu vairs neiešu.
Kā jums tīk, — Lips Tulians atbildēja un, turēdams Sabīnes roku, stingriem soļiem atstāja drausmīgo vietu.
207. nodaļa IENAIDNIECES ATRIEBĪBA
Gusti un Terēzi iemeta visstiprākajos cietumos, dziļā pagrabā, kur nekad neiespīdēja dienas gaisma, tik zināmās stundās uzdedzināja mazu eļļas lampiņu.
Cietuma uzraugs pēc pavēles pasniedza ļoti sliktu, tā sakot, suņa barību, kas cilvēkam nebija ēdama.
Vai to lai es ēdu? — Guste uzkliedza cietuma uzraugam. — Nu labi, es pacietīšu, ganjau Lips Tulians dabūs to zināt un tev atmaksās. Verdošu piķi viņš iegāzīs tev kaklā!
Cietuma uzraugs uztraucās. Viņš ļoti baidījās no Lipa Tuliana, un tādēļ uz priekšu pats no sevis deva labāku ēdienu un arī labāku cietumu.
Tā nu meiču liktenis palika labvēlīgāks, arī pratinātas tās vairs netika.
Te kādā dienā atvērās durvis un, cietumā, divu sargu pavadīts, ienāca garīdznieks.
Ko šis melnsvārcis grib? — Guste jautāja. — Laupītāja līgavai nevajag nekāda garīdznieka. Es neko negribu zināt no Dieva lūgšanas!
Un tik skaistā miesā mājo tik samaitāta dvēsele, — garīdznieks skumji sacīja. — Bet var jau būt vēl. cerība, ka grēkus nožēlojošiem grēciniekiem atveras Dieva žēlastība.
Ja gribat, varat mocīt to otru meitu, par viņu Lips Tulians nerūpēsies.
Sargi to pastāstīja cietuma uzraugam.
Garīdznieks, velti ar Gusti izrunājies, atstāja cietumu.
Guste vēl zobgalīgi pasmējās un uzvilka kādu jautru melodiju. Ar Terēzi garīdznieks nemaz neiesāka, jo turēja to par vēl grēcīgāku.
Veisenfelsas cietuma sargs bija cietsirdīgas dabas cilvēks. Kad tas no sargiem dabūja dzirdēt Gustes aizrādījumu, viņš nodomāja sev izpelnīt labu algu un tūliņ devās uz Terēzes cietumu. Viņš cerēja iebiedēt Terēzi un tad no viņas izspiest Lipa Tuliana noslēpumus.
Sataisieties, — cietuma uzraugs uzrunāja Terēzi, — rītu jums būs izdevība iepazīties ar staipīšanas mašīnu.
Ja jums patīk, lai Lips Tulians salauž jūsu kaulus un iesien kabatas lakatiņā, tad aiztiekat viņa līgavu.
Sai pasakai es neticu. Jūs nemaz neesat Lipa Tuliana līgava, bet tā otra.
Kas jums to teica, vai viņa? — Terēze jautāja.
Nu protams, viņa, — uzraugs atbildēja.
Tad viņa melo. Laupītāju virsnieks mani mīl un, ja jūs mani aiztiksiet, tad jums ies plāni. Sastādiet jau pie laika savu testamentu, un pēc tam būs visprātīgāk, ja jūs iedzersit kādu indi, jo citādi jūs nevarēsit izbēgt no Lipa Tuliana dusmām.
Cietuma uzraugam palika neomulīgs garastāvoklis, un viņš, ne vārda neteicis, aizgāja.
Lai velns parauj visas laupītāju meitas, — viņš norūca, — arī to nedrīkst aiztikt. Nu, kad pārbrauks firsts, tad lai viņš dara, ko grib.
Tas ir Gustes darbs, — Terēze murmināja. — Ak tā viltīgā čūska! Viņai patiktu, lai mani še nobeidz, lai tad būtu viena pati pie Lipa Tuliana. Nu, lai nepriecājas par agru — es viņai nežēlīgi atriebšos!