208. nodaļa SVĒTOS MOROS
Reicenhaines klosterī valdīja nakts miers. Bija izdzēstas visas ugunis, arī klostera baznīcā, jo bija beigusies pusnakts lūgšana.
Arī Fatima bija izdzēsusi savu uguni, bet tai nenāca ne prātā izģērbties. Viņa nekustīgi sēdējā uz gultas. Baznīcas pulkstenis nosita viens.
Nu ir laiks, — Fatima čukstēja, — nu viņam jānāk. Uzcēlusies tā steidzās pie durvīm. Mazu brītiņu gaidījusi, tā sadzirdēja klusus soļus. Sis nācējs bija Kremo.
Nu, vai šonakt varēsim? — viņš čukstēja.
Protams, Kremo, ja tik tev ir atslēgas, — Fatima atbildēja. Tad Kremo tai iedeva atslēgu, kas bija pagatavota pēc Fatimas
dotā parauga. Nu tik vēl vajadzēja bez trokšņa iekļūt Hedvigas istabiņā un ar zālēm iemidzināt to, lai tad bez kādiem kavēkļiem varētu atstāt klosteri. Abi nelieši bija sagatavojušies, čigāns apbruņojies ar asu dunci. Vēl abi kādu pusstundu nogaidīja.
Tad Fatima izlīda no savas istabiņas un uzmanīgi klausījās, i Visur bija iestājies klusums. Mēness iespīdēja pa krusta ejas koridora logiem.
Velnišķais pāris aizvilkās uz Hedvigas istabiņas pusi. Tur gan atradās vairākas mūķeņu istabiņas, bet šo telpu iemītnieces bija cieši aizmigušas un gulēja pirmajā miegā.
Čigāns klusām atslēdza Hedvigas istabiņas durvis. Viņa gulēja. Pēc raudāšanas un Dieva lūgšanas beidzot to bija pārņēmis miegs.
Kremo kā kaķis pielīda pie Hedvigas gultas un uzmeta kādu biezu līdzpaņemtu mēteli pār galvu.
Hedviga gan pamodās, bet viņas balss apslāpa biezajā drēbē.
Fatima bija novilkusi mūķenes mēteli un apģērbusi savas čigānu drēbes. Nu viņa teciņus steidzās pa klostera dārzu uz priekšu, viņai sekoja Kremo ar smago nastu.
Drīz tie sasniedza klostera baznīcu. Baznīcas durvis nebija aizslēgtas, tur viņus gaidīja Kremo biedrs.
Tagad tie visi kāpa pa torņa trepēm augšā. Kremo biedrs ar mazo laternu apgaismoja ceļu.
209. nodaļa ZĀRBERGS SPROSTOS
Lihtenavā salaupīto mantu aprokot, laupītāji zaudēja daudz laika.
Caur mazo mežiņu ejot, tie jau izdzirda no visām pusēm vajātāju troksni.
Laupītāji drūmi vēroja apkārtni. Visapkārt bija klajums.
Laupītāji apģērbās kā tirgoņi un ieročus paglabāja maisos.
Viņiem tik vajadzēja izkulties uz lielceļa, tad tos neviens neaiztiks. Berta sasēja sev divus saiņus; tos nesot, viņa izskatījās kā ceļā uz pilsētas tirgu. Noskatījušies, kā gūstītāji attālinās, laupītāji aizlīda uz lielceļu. Berta tiem sekoja gabaliņu iepakaļ. Zārberga biedri bija bailīgi, jo lielāka meža tuvumā nebija. -
Lielceļš veda uz kādu sādžu. Cits nekas neatlika, kā pa ceļu jāiet ciemam cauri.
Tie gāja uz labu laimi un tuvojās ciemam, kurā valdīja liels uztraukums; Visi ļaudis bija kājās.
Zārbergs pavēlēja neapstāties, bet turpināt ceļu un nelikties zinis. Viņš pats gāja pa priekšu, abi laupītāji sekoja, bet Berta gāja pir- miem trim vairāk simtu soļu iepakaļ, it kā tā nepiederētu pie viņiem.
Sādžā Lihtenavas briesmu darbi jau bija zināmi, un visi bija ļoti uztraukti.
Patlaban kāds sulainis stāstīja, ka kungs esot nožņaugts un kundze nodurta, arī jaunkundzes esot nogalinātas.
Izbaiļu saucieni atskanēja no visām pusēm, un ļaudis nemaz neievēroja tirgoņus — ceļa gājējus. Zārbergs jau domāja laimīgi izkulties cauri.
Te Lihtenavas sulainis ieraudzīja Bertu un apturēja to, prasīdams, ko tā vakar vakarā gribējusi.
Berta atbildēja, ka viņa paziņojusi kungam, ko tā no laupītājiem noklausījusies, un gribēja atkal iet tālāk.
Bet sulainis bija ieraudzījis asins traipu uz Bertas piedurknes.
Tur ir asinis, Berta, — sulainis iesaucās, — kur tu tās dabūji?
Tur vēl vairāk asiņu redzams, — zemnieki uztraukti sauca.
Berta sastinga izbailēs, bet tik acumirkli. Tad ar joni tā spraucās
caur zemniekiem, uz Zārberga pusi skriedama.
Glābiet mani! — viņa kliedza. — Asinis mani nodeva.
Zārbergs to apsauca, bet bija jau par vēlu. Zemnieki bija dzirdējuši Bertas vārdus un taisījās tirgoņus ielenkt.
Divi laupītāji gribēja bēgt, bet Zārbergs tos atturēja. Viņš saķēra Bertas roku un ieskrēja tuvākajā zemnieku mājā.
Abi pārējie bandīti tiem sekoja.
— Eh — tie ir blēži! — zemnieki kliedza. — Tie ir laupītāji, tos vajag ņemt ciet!
Zārbergs aizgrūda un aizbultēja durvis, pēc tam tie devās pa trepēm augšā Uz bēniņiem.
Zemnieki ielenca māju, izdauzīja logus, viņi gribēja doties pa. trepēm augšā, bet Zārbergs pirmo kāpēju nošāva.
Pirmos uzbrucējus Zārbergs atbaidīja. Zemnieki redzēja, ka tie nav vis tirgoņi, bet laupītāji un, bez ieročiem būdami, neuzdrošinājās uzbrukt.
Zārbergs tomēr atradās sprostā, apskatījis ļaužu pūli, tas noprata, ka no šejienes nav iespējams izbēgt.
210. nodaļa HERCOGA ATGRIEŠANĀS
Veisenfelsas pils bija greznota karodziņiem un puķu vītnēm. Hercogs Johans Ādolfs II šodien atgriezās no sava ceļojuma, visi bija sagatavojušies viņu pa godam saņemt.
Visu sejas bija sadrūmušas, ar izbailēm tie sagaidīja savu kungu.
Viņu bailes nebija veltas. Hercogs tiešām bija dusmīgs.
Pateicoties apakšniekiem par apsveikšanu, viņš paskatījās uz pili, un viņa vaigs tūliņ aptumšojās. Sulaiņi un kalpotāji tur stāvēja atsegtām galvām. Pils pārvaldnieks iznāca pretī, zemu klanīdamies, ; un iesāka savu apsveikšanas runu.
Turi muti! — Johans Ādolfs tam uzsauca. — Es neesmu atgriezies, lai klausītos tavā pļāpāšanā. Kas ir noticis — ko? — vai patiesas ziņas, ka laupītāju virsnieks Lips Tulians bijis pilī?
Tā ir, jūsu gaišība, — pārvaldnieks atbildēja.
Un sudraba velvi iztukšojis?
Tā ir, jūsu gaišība.
Johans Ādolfs bija īsts tīringietis pēc dabas.