Tad jūs to saucat par modrību un uzticību, — viņš iesaucās I un kampdams norāva pārvaldniekam parūku un deva tam pa ausīm, ka pūderis vien putēja.
Tagad viņš pagriezās pret pils saimi.
Tā ir jūsu modrība, tiklīdz es esmu izgājis, tā laupītājiem tūliņ izdevība iebrukt pilī un nolaupīt manu mantu. Te jābūt kādam nodevējam, kas sazinājies ar laupītājiem, bet es to atradīšu un sodīšu.
Sulaiņi Un istabenes, kalpi un kalpones, visi krita ceļos.
Mēs esam nevainīgi, jūsu augstība, — tie visi dievojās, — apžēlojiet savus uzticamos kalpus.
Palaidņi un muļķi jūs visi esat, ja jūs būtu kārtīgi, tad laupītāji nevarētu pilī ietikt. Kā jūs uzdrošinājāties šo muzikantu ielaist pilī? Es visu zinu, kas noticis. Jūs sākāt ballēt, ēst un dzert, un dejot, un jums vajadzēja muzikanta. Tas jums bija kā' sūtīts. Un jūs, muļķi tādi, nenojēdzāt, ka zem raibā uzvalka slēpjas laupītāju vadonis. Jā, tā ir noticis — neliedzieties! Tādu diedelnieku man nevajag — es jūs visus atlaižu — visus!
Visi kalpotāji lūdzās un raudāja.
Hercogs Johans Ādolfs bija sevišķi lēnīgas dabas cilvēks. Viņš ir nedomāja izpildīt savus draudus, bet sodīt jau vajadzēja.
Sparīgos soļos tas izgāja caur kalpotāju rindu pie pārvaldnieka ! un pavēlēja viņu pavadīt uz mantu kambari.
Pārvaldnieks gāja līdz, un hercogs vispirms devās uz dzīvojam- istabām.
Tur jābūt kādam nodevējam, — valdnieks teica, — citādi Lips ; Tulians neatrastu slepenās trepes.
Ja kāds nodevējs ir, — pārvaldnieks teica, — tad tā ir Barbara.
Kā — manas laulātās draudzenes uzticamā?
Jā, viņa slepenībā turējās ar muzikantu, un, lai gan viņa .
pirmā ziņoja trauksmi, es tomēr domāju, ka viņa piedalījusies laupīšanā. Mēs visi bijām iemidzināti, tik Barbara nebija.
Kur viņa tagad ir? — hercogs jautāja.
Aizbēgusi. Divas dienas pēc laupīšanas viņa pazuda.
Tas katrā ziņā ir aizdomīgi. Bet saki, kādēļ laupītājiem nav dzinušies pakaļ? Divas meitas arī esot saņemtas, kuras pavadījušas laupītājus?
Tā ir, gaišība. Abas laupītāju meitas atrodas pils cietumā.
Kādēļ tām neizprasīja laupītāju paslēptuvi, tad varētu Lipam Tulianam dzīties pakaļ un laupījumu atņemt.
Bet viņas nerunā, — pārvaldnieks sacīja.
Ir vēl līdzekļu diezgan, kā viņām atraisīt mēli.
Viņas jau noveda moku kambarī, bet viņas draudēja ar Lipa Tuliana atriebību, tā ka bende atsacījās viņas mocīt.
Kas? — hercogs iesaucās. — Tie baidās no laupītāja, un vēl še, Veisenfelsas pilsētā?
Tā ir, jūsu augstība. Lips Tulians jau arī esot bīstams.
To es nesaprotu. Tādas bailes tak ir patiesi bērnišķīgas. Nu, tagad es pats turēšu tiesu un, ja bende liegsies izpildīt manu pavēli, tad likšu to negodā padzīt no zemes. Abas meitas jānopratina moku kambarī uz visstingrāko, to es gribu.
Viņi bija sasnieguši hercoga dzīvokli, un hercogs atvēra slepenās durvis. Pārvaldnieks paņēma laternu, un viņi devās lejā uz sudraba velvi. Hercogs apskatīja saliektās durvis, bet nekā neteica, brīnīdamies par tādu varenu spēku.
Tad viņš apgriezās.
Rītu jānāk bendem, — tas sacīja, — tad redzēsim, vai viņš ari man nepaklausīs. Abiem laupītāju skuķiem ir jāizsaka viss, es gribu Lipam Tuljanam atņemt laupījumu, tik tiešām, kā es saucos hercogs Johans Ādolfs!
211. nodaļa ČIGĀNU LAUPĪJUMS
Pār Reicenhainas klostera mūriem čigāni nesa Hedvigu. Viņa bija cieši ietīta mētelī un nespēja kliegt. Pa priekšu steidzās Fatima, tad Kremo ar savu nastu un beidzot divi Kremo biedri.
Čigāniem laimējās, ceļā neradās nekādi kavēkļi, un drīz vien tie sasniedza vietu, no kurienes varēja nepamanīti nolaisties zemē. Kremo gavilēja.
— Es necerēju tik drīz sasniegt savu mērķi, — viņš sacīja, — nu atkal manās rokās guļ skaistā sieviete, un drīz es atvedīšu ari Lidu.
Steigsimies projām, — Fatima skubināja.
Kremo, iedevis Hedvigu savam biedram, steidzās ar čigānieti uz
krūmu pusi. Vēl daži soļi, un tie jau būtu sasnieguši krūmus, kad Fatima pēkšņi atlēca atpakaļ.
Kāds vīrietis, — viņa izbijusies iesaucās.
Kremo ar biedriem paķēra dunčus, kad kāds mētelī ietinies vīrietis nāca viņiem pretī.
Kas te notiek? — svešinieks dobji jautāja.
Kremo ar abiem biedriem, dunčus pacēluši, metās uz svešinieku.
Bet pēkšņi Kremo ievaidējās, jo svešinieka kājas spēriens notrieca to gar zemi.
Tad dažos acumirkļos svešais notrieca zemē abus Kremo biedrus. Te svešiniekam nokrita no pleciem mētelis.
Lips Tulians! — Fatima iekliedzās. — Glābies, Kremo!
Fatima, cik vien ātri spēdama, skrēja uz krūmiem, Kremo devās
tai pakaļ.
Lips Tulians gāja uz priekšu, ne acu neuzmetis nosistajiem čigāniem, viņš skatījās uz zemē atstāto nastu.
Atskanēja vāji vaidi. Lips Tulians manīja, ka tas ir kāds cilvēks, ietīts mētelī un sasiets ar ādas siksnām; viņš atsedza tam galvu. Mēness apgaismoja gulošo ķermeni.
Hedviga, — viņš iesaucās, — Hedviga — te es tevi atkal atrodu.
Lips Tulians noliecās tuvāk un cieši uzlūkoja nelaimīgo.
Tā ir viņa, — laupītāju virsnieks čukstēja, — tā pati — šie nekrietnie čigāni pat no klostera to izvilkuši. Hedviga, Hedviga, kādēļ tu aizgāji no manis?
Filip, — Hedviga čukstēja, — Filip, es vairs negribēju tevi redzēt.
Negribēji redzēt, — viņš teica, — laikam tādēļ, ka esmu laupītāju virsnieks. Es raudāju asiņainas asaras, kad domāju tevi mirušu, bet es cietu elles mokas, kad zināju, ka tu esi klosterī.
Tu to zināji — Filip?
Vai tad tu domāji, ka es neatradīšu tukšo zārku? Vai tu ticēji, ka Lipu Tulianu var mānīt?
Ak, nesaki jel šo briesmīgo vārdu, — Hedviga iesaucās.