Nu jūs, gaišība, spīdat, — bandīts smējās. — Bet jums ļoti jāuzmanās, jo, tiklīdz mēģināsit atsvabināties, tā lukturis tūliņ apkritis. Ha, ha, ha, grāfa kungs, piesargieties, uguns nav puķe!
Gaišā svītra rīta debesīs kļuva lielāka.
Laiks pazust, — pārdrošnieks murmināja. — Pagaidām vēl varu netraucēts iziet no pils.
Dzīvojiet vesels, grāf Fleming, — viņš skaļi turpināja. — Iegaumējiet manu pamācību, citādi mums otrreiz nāksies izrēķināties. Ievērojiet, citādi jūs mācīsities pazīt Lipu Tulianu kā briesmīgu atriebēju!
Viņš pacēla dūri, uzmezdams grāfam briesmīgu skatu. Nākošā acumirklī bandīts jau bija pazudis, bez trokšņa — kā nācis.
Bet ministrs vēl karājās divas bezgala garas stundas baiļu sviedros kā izmazgāts, gluži pārvērstu ģīmi.
Kaut varētu saukt!
Bet vīkšķis mutē to neļāva.
Beidzot — beidzot kļuva dzirdami soļi; durvis tika vērtas un slēgtas — laikam nāca kambarsulainis!
Bet tas nebija vis sulainis: pati grāfiene apstājās durvīs, viņa gribēja vēlreiz apvaicāties par daiļo turcieti.
Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.
Āķī iekārts, karājās viņas uzticamais laulātais draugs, sasiets kā miltu maiss, uz viņa lukturis ar degošām svecēm, kuru gaisma plandīdamās iestaroja ministra bālajā sejā.
Jēkab, — grāfiene iesaucās bailēs drebošā balsī. — Jēkab!
Blakus istabā kambarsulainis izbijies uzlēca kājās un skrēja uz
durvīm; redzēdams savu kungu tādā stāvoklī, tas pārsteigts apstājās.
Grāfiene jau bija atjēgusies, metās sasietajam klāt un izrāva vīkšķi no mutes.
Jēkab, — viņa jautāja. — Kas to izdarīja, Jēkab?
Tagad pavērās ministra zilās lūpas.
Kareivjus, kareivjus šurp! — viņš sauca. — Atri! Viņš bija te, mocīja mani! Viņš, briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians!
11. nodaļa VILKU ALĀ
11. nodaļa VILKU ALĀ
Dzīve, dzīve brīva mums, Mežos patvērums …
Tai vietā, kur Elbas upe, Bohēmijas klajumus atstādama, tecēja caur Saksiju, līdz pašiem padebešiem slējās klintis. So mežonīgo klinšu pilī, kur reti iemaldījās ceļinieki, bija sapulcējusies daļa no laupītāju bandas. Visa plašā apkārtne baidījās no viņiem, it sevišķi bagātie muižu un piļu īpašnieki.
Tautas mutē bandīti bija iesaukti par melno gvardi, un šis apzīmējums bija pamatots, jo mežonīgie laupītāji ar notašķītajiem ģīmjiem tiešām bija bīstami.
Viņu vidū nebija ne Zamuela, ne Butlera, bet gan Zārbergs un kāds vīrs vārdā Vitorfs, kas piederēja pie jaunā vadoņa uzticamākajiem ļaudīrti.
Vitorfs vēl bija jauns, pēc sejas gluži kā meitene, bet, kad viņa tumšās acis iedegās, bija jāatzīst, ka viņā slēpās apbrīnojama enerģija.
Zārbergs nebija vis slinkojis.
Sis blēdis izlietoja katru gadījumu, lai kūdītu un musinātu laupītājus pret Lipu Tulianu, jo pats ļoti kāroja tikt par vadoni. Līdz šim viņam nebija sevišķi veicies, bet daži nemierīgākie jau bija viņa pusē, un Zārbergs cerēja, ka piekritēju skaits vairosies.
Vitorfs šo blēdi nekad neizlaida no acīm, bet neko neteica, jo Zārbergs bija teicams spiegs un bez viņa nevarēja iztikt.
Garās alas dibenā kurējās uguns, dūmi spiedās laukā pa vairākām klints plaisām, un no ugunskura puses laiku pa laikam atskanēja skaļas balsis.
Tās bija meitas, kas pavadīja savus mīļākos; viņas trakoja un ālējās, tik Guste sēdēja savrup un sabozusies īgni kaut ko atbildēja, tiklīdz kāds laupītājs jokodams gribēja tai tuvoties.
Vitorfs uzmeta grupai nemierīgu skatu.
Vai nebūsit klusākas, jūs, skuķes, — viņš uzsauca tām. — Tāds troksnis kā ellē — nez cik tālu var dzirdēt!
Skaļi smiekli sekoja kā atbilde, un kāda skuķe pieskrēja pie viņa.
Jūs atkal gribat bārties, — tā mīļi uzrunāja jauno laupītāju. — Kurš tad mūs šai tuksnesī dzirdēs? Kaunieties, jums vēl nevienas meitas nav, nudien, skaudība sāk celties!
Viņa uzmeta tam kaislu skatu, bet Vitorfs uzgrieza muguru.
Es negribu meitas, — viņš nelaipni atteica.
_— Ha, ha, ha, — skuķe smējās. — Jūs esat laupītājs. Jūs domājat, ka esat par mani labāks? Ehē!
ViņŠ neatbildēja, bet Zārbergs pasmīnēja.
Tas jau arī tāds — nezina, kur galvu celt! — Zārbergs iečukstēja kādam biedram. — Tie abi grib uzstāties kā lielmaņi, jo viņi cēlušies no labām ģimenēm.
Zārbergs tuvojās Vitorfam.
Vai tu neturēsi muti! — Vitorfs iesaucās. — Tu vairāk nezini, kā nemieru Celt. Kas mēs būtu bez Lipa Tuliana? Muļķu bars, ko izputinātu pirmā kareivju nodaļa. Tagad tu zini, ko es domāju, un liec mani mierā!
Nu pagaidi tik, — Zārbergs murmināja. — Kad es reiz būšu vadonis …
Viņš uzcēlās un devās pie saviem draugiem bohēmiešiem.
Vitorfs domīgi aplūkoja alu.
Tā jau daudzkārt bija sniegusi laupītājiem patvērumu un tādēļ ierīkota visām vajadzībām.
Dažās vietās karājās biezi priekškari, kas alu pāršķīra vairākās daļās.
Te atradās arī trauki, podi, pat vienkāršas mēbeles, visvairāk egļu koka galdi un krēsli; koka vadžos karājās laupītāju bruņas.
Vitorfa sejā atspoguļojās arvien lielāks nemiers.
Virsnieks jau vakar solījās būt šeit, bet nav vēl nācis, — jaunais laupītājs teica bažīdamies. — Ka nav kas atgadījies. Es jau viņu brīdināju, bet viņš neklausīja.
Mežā atskanēja signāla troksnis, un bandīti kā elektrizēti uzlēca kājās,.
— Virsnieks Lips Tulians nāk, urā, nu atkal būs laupījums!
Zārbergs uztraukts vēroja gavilētājus.