Gluži pareizi, — Vitorfs teica, — tur nekas labs arī nevarēja iznākt. Viņas abas bija greizsirdīgas — citādi tas nevarēja beigties.
Zināms, bet nu tās ir beigtas. Meitu diezgan pasaulē — vairāk nekā vīriešu. Un nu, Vitorf, pagādā vīnu — vairāk nedēļu tik ūdeni esmu baudījis.
Vitorfs pasmējās un pavēlēja no pagraba izvelt mucu vīna, bet vispirms lika noglabāt laupījumu.
Tagad gāja priecīgi, ēda un dzēra. Garais Zamuels piebiedrojās Vitorfam un viņi, dzirnavās iegājuši, uzkāpa augšstāvā.
Tur pie kādām durvīm stāvēja sargs.
Uz Zamuela jautājumu, ko tur apsargājot, Vitorfs atteica, ka Lida tiekot apsargāta, arī Elzbete tur atrodoties. Nedaudz vārdos tas izskaidroja Zamuelam visu.
Ak tā, — Zamuels atbildēja, — tas ir kas cits. Lida ir ieslēgta, lai nekristu čigānam par upuri. Tu to esi gudri izdarījis.
Kamēr tie vēl runāja, sargu signāls pieteica kādu svešinieku, un Vitorfs ar Zamuelu gāja pretī.
Sargi atveda kādu jaunu meitu, kura bija labi ģērbusies un izskatījās pēc kungu istabmeitas. Viņa bija arī skaista.
Sargi nodeva atvesto meitu Vitorfam un teica, ka viņa vēloties runāt ar virsnieku.
Vitorfs viņai pastāstīja, ka virsnieka neesot mājā un tai vajadzēšot uz viņu kādu dienu pagaidīt.
Meita bija ar mieru. Vitorfs jautāja, no kurienes tā nākdama.
No Tīringas, — meita atbildēja, bet savu vajadzību atsacījās teikt, to viņa stāstīšot tik virsniekam.
Tādēļ Vitorfs to paturēja kā cietumnieci, ieveda pa mazajiem vārtiņiem un ievietoja blakus Lidas istabiņai, tā kā viens pats sargs var apsargāt durvis.
Viņa paēda un padzēra un, nogurusi būdama, likās gulēt.
Cik ilgi viņa bija gulējusi, to viņa nezināja, bet, kad pamodās, jau ausa rīts, un kāds vīrs ienāca viņas istabā.
Viņa ātri piecēlās no gultas, iesaukdamās.
Lips Tuliaris!
Barbara! — viņš iesaucās un aizslēdza durvis.
Jā — es tā esmu, — viņa atbildēja un nodūra galvu, kā nāvi gaidīdama.
Tu atnāci? — viņš jautāja, — un drīkstēji mani te uzmeklēt?
Barbara drebēja kā apšu lapa, jo viņš to sagrāba aiz rokas.
Lips Tulians vairs nebija lēns un mīlīgs, kā pie klostera ar
Hedvigu — viņš bija briesmīgs kā aizkaitināts zvērs.
Skuķe, — Lips Tulians iesaucās, — tu gribēji mani nodot, kas tagad mani var aizkavēt tevi gabalos saplosīt? Vai tu neapsolījies klusēt? — Jā, lai es tevi līdzi ņemot. Un, kad es tevi palaidu, tu steidzies izšaut lielgabalus, lai atsauktu kareivjus, un man bija jāzaudē daži no saviem labākajiem ļaudīm!
Barbara neteica ne vārda.
Lips Tulians bij.a zils no_ dusmām.
Skuķe, — viņš iesaucās, — vai es lai tevi samaļu? Kadeļ tu te nāci?
Barbara piecēlās.
Es gribu izlabot, ko esmu noziegusies, — viņa lūdza, — uzklausiet mani. Tās divas meitas vīriešu drēbēs ir sagūstītas Veisenfelsas pilī.
Kas — Guste un Tereze?
Vārdus es viņām nezinu, — Barbara atbildēja, — viņas ir cietumā un, kad hercogs pārbrauks — viņas mocīs, kamēr tas izteiks, ko no viņām grib dabūt zināt.
Ko tad viņām prasa?
Kur atrodas slēptuve un vēl šo to, — viņa atbildēja.
Kādēļ tas jau tagad nav darīts? — Lips Tulians jautāja.
Tādēļ, ka meitas draudēja ar jūsu atriebību, tas neuzdrošinājās mocīt. Bet hercogs nebaidīsies, un viņas mocīs.
Lai tik pamēģina, —viņš atteica, — es visiem Veisenfelsas pakšķiem pielaistu uguni. Gan es šo darbu aizkavēšu.
Lips Tulians labu brīdi staigāja pa istabu domādams. Barbarai viņš neuzdrošinājās pilnīgi ticēt, un tamdēļ uzstādīja vēl dažādus jautājumus, bet viņa atbildēja, ka to varot dzīvu sakapāt, ja ko nepatiesu būtu stāstījusi.
Labi, es par to drīz pārliecināšos. Pa to laiku tu paliksi še. Dzīvo vesela.
Iekams Barbara paguva atbildēt, durvis tika aizslēgtas un kādreizējā istabene palika viena pati savā cietumā.
213. nodaļa ZEMNIEKU MĀJAS APLENKŠANA
šoreiz mums iet plāni. Labāk būs, ja aizmetīsim ieročus, jo par glābšanos nav ko domāt.
Tā runāja viens no Zārberga biedriem, pa lūku ļaužu pūlī skatīdamies.
Traks esi, — Zārbergs atbildēja, — zemnieki tevi pusdzīvu sasitīs, iekams tiksi bendes nagos un beidzot uz rata.
Bet kas ar mums notiks?
Mums vajag aizstāvēties, — Zārbergs atbildēja, — viņi baidās no mūsu lodēm. Ja mēs visu dienu varētu turēties — naktī varētu izbēgt.
Es gan šaubos, ka mums vēl būtu iespējams izbēgt.
Cerības nevajag zaudēt, — Zārbergs drošināja, — vēl var
izdoties.
Es gan vairs neticu, — biedrs atteica. — Un pie visas nelaimes tik Berta vien vainīga. Ja viņu nepazītu, mēs jau sen būtu
drošībā.
Tiešām, sasodītā Berta, — otrs atbildēja. — Jānožņaudz tāda.
Muļķības, — Zārbergs iesaucās. — Bez Bertas mums grasis ar' nebūtu kabatā.
Berta, —viņš sauca, — vai tev dažkārt nav kas labāks padomā?
Ka tik nakts būtu, — tā murmināja, — varbūt vēl izdotos izbēgt. Bet ja tie tūliņ uzbrūk…
Zemnieki nu gan neuzbruks, — Zārbergs sacīja, — tie ir bailīgi.
—- Bet kareivji nāks, — Berta atteica, — ziņneši jau ir aizsūtīti.
Arā bija liels troksnis. Ciema vecākais izrīkoja zemniekus aplenkt māju un uzaicināja laupītājus padoties.
Tagad pat Zarbergam sametas bail, viņš saka bažīties un be- dēties.
Ļaudis pulcējās arvien vairāk, un drīz vien jau bija salasījies ap tūkstoš cilvēku, kuru starpā netrūka arī īstu bezbaiļu.
Tie sataisījās uz jaunu uzbrukumu, un desmit spēcīgi vīri, kādas durvis kā vairogu turēdami, devās iekšā.
Par nelaimi viens paklupa, tā galva kļuva redzama, un to tūliņ ķēra Zārberga lode.
Citi satrūkās, palaida durvis, un vēl divi tika nošauti; septiņi vien aizbēga atpakaļ.
Zārbergs, gribēdams ļaudis vēl vairāk iebaidīt, uzkliedza, ka viņš esot Lips Tulians, lai sargoties no viņa. Bet kāds zemnieks, kurš pazina Lipu Tulianu, atsaucās — lai blēdim neticot, tas neesot Lips Tulians.