Vēl daudz runāja par Lipu Tulianu, un visi pārliecinājās, ka starp šiem laupītājiem Lipa Tuliana tiešām nav.
Ļaudis gaidīja uz kareivjiem, bet Berta un Zārbergs prātoja par bēgšanu. Zārbergs bija apmierināts.
— Berta, tu esi slavena, — viņš teica, — nu viss būtu labi, ja kareivji jau agrāk neatnāktu, tad redzēsim, ko varēs darīt.
214. nodaļa VEISENFELSAS RĀTSKUNGI
Bija karsta diena. Ārpus Veisenfelsas pilsētas pa zaļumiem pastaigājās divi turienes augstākie tiesneši — pilsētas rātskungi — un sarunājās par rītdienas darbiem tiesas sēdē.
Rīt bija paredzēta abu sagūstīto meitu pārklausināšana, pašam hercogam kā priekšsēdētājam piedaloties.
Staigātājus iztraucēja kāds jauns cilvēks, padevīgi vēlēdams lab- vakaru. Jaunais cilvēks stādījās priekšā kā Halles students. Un tā kā Halles studentiem bija vispār laba slava, tad arī cienīgie rātskungi turēja par godu ar studentu kopā pastaigādamies sarunāties. Drīz vien valodas risinājās ap laupītāju meitu tiesāšanu, un rātskungi izteica savas domas — ar spaidu līdzekļiem piespiest meitas izteikt visus sīkumus par laupītājiem, it sevišķi par viņu vadoni Lipu Tulianu.
Bez tam rātskungi arī paskaidroja, ka spaidu līdzekļi jau būtu lietoti, tik bende baidoties to darīt, baidīdamies no laupītāju vadoņa Lipa Tuliana atriebības.
Students rādījās būt mācīts vīrs, un tā viņi, omulīgi tērzēdami, bija aizgājuši īsti tālu no pilsētas, un metās jau krēsla.
Rātskungi atcerējās, ka jāiet mājās, un uzaicināja jauno draugu — studentu — viņu pavadīt. Students iesvilpās.
— Ko tas nozīmē? — viens no rātskungiem jautāja.
Atbildes vietā students sakampa abus rātskungus katru pie savas rokas un tik stipri, ka tie iekliedzās. Students iesvilpās otrreiz, un nu no krūmiem izlēca apbruņojušies vīri, kas sagūstīja rātskungus.
Students nometa savu studenta mēteli un cepuri un nostājās rātskungiem priekšā mednieku uzvalkā kā laupītāju virsnieks Lips Tulians un pavēlēja tiem izturēties klusi.
Tad viņš uzdeva Zamuelam sagūstītos kungus aizvest uz laupītāju nometni.
Rātskungi bija ļoti pārsteigti un patiešām domāja savu nāvi jau acīm redzam, bet bija jācieš klusu, un tā tie aizgāja mežā, laupītāju nometnē.
Te nu gulēja Veisenfelsas rātskungi saslēgtām kājām pie laupītāju ugunskura un lūdza Dievu, uz nāvi sagatavodamies. Pienāca arī Lips Tulians un nolikās uz sava mēteļa gulēt. Bet viņu pat Tī- ringas mežos neatstāja mūķenes tēls, kura Reicenhainas klostera baznīcā lūdza Dievu par savu karsti mīļoto — laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
215. nodaļa KAREIVJI NĀK
Zārbergs un viņa biedri atradās zemnieku mājā, zemnieku ielenkti.
Pusdiena jau bija pāri. Zārbergs un Berta izturējās mierīgi, tik viņa biedri bija zaudējuši cerību uz glābiņu.
Ka mēs tik tumsu sagaidītu, — Berta sacīja.
Tad viss vēl ietu labi, — Zārbergs atbildēja. — Pulkstenis gan jau rāda pieci, bet, kamēr satumsīs, var vēl daudz kas notikt.
Arā vēl vienmēr pieņēmās uztraukto ļaužu kņada.
Kareivji nāk! — sauca ļaužu barā.
Ieradās vesela nodaļa kareivju virsnieku pavadībā. Tie nu sagatavojās cīņai, bet ne virsniekiem, ne kareivjiem nebija drosmes tūliņ uzbrukt mājai. Viņi baidījās no laupītāju lodēm, un sagatavojoties pagāja labs laiks.
Virsnieki prātoja, kā varētu laupītājus sagūstīt dzīvus un aizvest uz Drēzdeni.
Beidzot apziņa, ka mājā atrodas trīs laupītāji, deva virsniekam drosmi. Uzbrukuma gājiens tuvojās mājai.
Zārbergs bija šo kustību pamatīgi novērojis un, kad kareivji pievirzījās tuvāk, viņš izšāva; kāds kareivis saļima.
Otrs šāviens norava virsniekam no galvas cepuri.
Uzbrucēji apstājās. Zārbergs ar prieku manīja, ka nav ieradies kārtīgs karaspēks, bet algoti pilsētas sargi, kas baidījās no katra šāvienā.
Virsnieks stāvēja blakus vietējam ciema vecākajam un pavēlēja uzbrukt mājai, bet neviens kareivis nekustēja no vietas.
Viņi gan ielenca visapkārt māju, bet tālāk neuzdrošinājās iet, jo no mājas šāva laupītāji.
Laupītāji visu novēroja.
— Vēl tik divas stundas, — Zārbergs čukstēja, — tad norietēs saule, un mēs varēsim rīkoties tālāk. Ak, šie bailīgie zaķi, viņi neuzdrošināsies ienākt mājā. Mums vēl nav daudz no tiem jābaidās!
216. nodaļa HERCOGA PAVĒLE
Johans Ādolfs II stāvēja pie loga Veisenfelsas pilī. Vēl bija agrs rīts, un hercogs domīgi noraudzījās uz savu rezidenci.
Pilsētā arvien ap šo laiku valdīja klusums, tādēļ hercogs nesapratnē vēroja dzīvo, skaļo kustību ielās.
Viņš aizsūtīja sulaini, lai apklausās pēc trokšņa cēloņiem.
Johans Ādolfs arvien vairāk saīga, jo ar katru bridi pieauga skaļā kņada.
Tā pagāja kāda stunda. Beidzot sulainis tam paziņoja, ka jau vakar pazuduši rātskungi. Viņu sievas neesot vairs nomierināmas, un tas esot trokšņa cēlonis.
Hercogs apņēmās' gādāt, lai tādas lietas otrreiz vairs neatkārtotos.
Bende bija atsūtīts un jau gaidīja kādu stundas ceturksni.
Hercogs stingriem soļiem izgāja pie viņa, bende nometās ceļos.
A, tu jau esi še, — hercogs to uzrunāja, — kas tad tā par būšanu, tu kā bende nedrīksti pazīt bailes, bet nu tu bīsties no viena Lipa Tuliana? Vai tu šodien arī neaiztiksi šīs laupītāju meitas — jā vai nē?
Es paklausīšu, jūsu augstība.
O, nu tu atzīsti savu muļķību. Nu labi, tu paliksi še. Ap pulksten desmitiem iesāksies pratināšana.