Bet man ir kāds lūgums, — bende sacīja. — Vai jūsu augstība gribētu savu pazemīgo kalpu aizsargāt pret Lipa Tuliana atriebību?
Ak tā, tad no turienes pūš šis vējš, — hercogs smējās. — Tiešām neticami — visa Vācija bīstas no kāda laupītāju virsnieka. Es nekad vēl neesmu baidījies no viņa. Vai tad viņš ir tik bīstams?
Vēl vairāk bīstams kā velns, — bende atbildēja.
Tā — nu, man šķiet, ka šīs lietas ir pārspīlētas. Ari es kādreiz gribētu iepazīties ar šo bīstamo … Bet nu viņš droši vien būs jau aiz deviņiem kalniem.
Hercogs pavēlēja bendem doties uz mocīšanas kambari un visu sagatavot. Viņš arī pats būšot klāt, kad piespiedīs meitas runāt.
Tad hercogs piezvanīja un pavēlēja sulainim ataicināt pilī tiesas komisiju.
Sulainis aizsteidzās izpildīt pavēli.
Hercogs atkal piegāja pie loga.
Atnāca daži rātskungi, ģērbušies greznos amata svārkos.
Pils lielā zāle bija plaši atvērta, tur patlaban pulcējās atnākušie rātskungi.
Hercogs nelika tiem ilgi gaidīt, iegājis zālē, viņš laipni sveicināja rātskungus, kuri pazemīgi palocījās pret savu valdnieku.
Johans Ādolfs pārskaitīja sanākušos rātskungus un tūliņ ievēroja, ka divi nav ieradušies.
Tad tiesas komisijas priekšnieks griezās pie hercoga un pastāstīja, ka pilsētā valdot uztraukums, jo neizprotamā kārtā pazuduši divi rātskungi. Vēl vakarvakarā tie esot redzēti pastaigājamies ārpus pilsētas, bet tagad no viņiem neesot ne vēsts. Daudz ļaužu izsūtīti meklēt, bet līdz šim bez mazākā panākuma.
Gan jau viņi ieradīsies, — hercogs teica un apsēdās pie galda — valdnieka krēslā.
Viņš pašķirstīja aktis un pēc pāris minūtēm pamāja pie durvīm stāvošām tiesas sulainim.
Ej pie cietuma uzrauga un pasaki, lai atved sagūstītās meitas. Šodien es gribu pats tiesāt!
217. nodaļa KREMO UN FATIMA
Meža biezoknī, nepieejamā vietā, Varkalnos, mēs atkal atrodam čigānu Kremo. Viņš vēl bija vājš no Lipa Tuliana kājas spēriena.
Viltīgā čigāniete Fatima jau bija izcepusi oglēs meža kustoņa gaļu un piedāvāja to Kremo, bet viņš visu atraidīja.
Es izmocījos par velti, — Kremo sacīja, — man atņēma mūķeni, un es nedrīkstu vairs otrreiz iet uz Reicenhaini.
Tev taisnība, tev jāaizmirst šī skaistā gaišmate, — Fatima atbildēja. — Tagad to stingri apsargās, klosterī mēs vairs nedrīkstam rādīties.
Bet es vēl ceru, varbūt vēlāk izdosies, — Kremo sacīja.
Tu laikam gribi ieskriet nāvē, — Fatima iesaucās, — atmet šīs neprātīgās domas, Kremo. Es tev teikšu kādu citu priekšlikumu. Uzlūko mani, vai es neesmu diezgan skaista?
Jā, jā, tu esi daiļa.
Nu labi, iecel mani par čigānu karalieni, es piederu tev, ja tu neņem nevienu citu sievu!
Un kas tad notiks ar Lidu? — Kremo jautāja.
Ko tu ar to iesāksi? Viņa dzīvo pie laupītājiem. Vai tev vēl gribas sastapties ar Lipu Tulianu?
Kremo brīdi pārdomāja. Ja jau viņš nevar iegūt Lidu, tad viņam visprātīgāk turēties pie Fatimas, jo tādas tam vairāk nav.
Tavs priekšlikums ir vilinošs. Tu esi skaista, Fatima, un cienīga pie maniem sāniem valdīt. Bet iedomā, ka man vispirms jāuzrāda liels īpašums. Tik tad es varu ieņemt sava tēva vietu.
Ja tik vien to bēdu, — Fatima iesaucās, — tad tā lieta būs gluži vienkārša. Es zinu kādu vietu, kur atrodas daudz mantu, es arī zinu, kā to iegūt. Greifensteinas pilī mēs atradīsim visu vajadzīgo.
Ja tu vari to izdarīt, — Kremo čukstēja, — tad tu būsi mana sieva.
Es tevi padarīšu bagātu, — Fatima smaidīja. — Mēs kopīgi aplaupīsim veco Greifensteinas pulkvedi.
Kremo aizmirsa savas sāpes.
Fatimas vārdi skanēja tik saldi vilinoši, un, jo, ilgāk viņš tos pādomāja, jo vairāk tam iepatikās precēt Fatimu.
Vēl ilgu laiku blēdīgais pārītis gudroja savus plānus, un pec
dažām stundām tie jau bija ceļā uz Greifensteinu.
* * *
Greifensteinas pili jau ilgāku laiku valdīja klusums. Pēc Fatimas aiziešanas vecais pilskungs dzīvoja pavisam vientulīgi. Pie viņa uzturējās vienīgi Roberts un pazudušās meitiņas vecā aukle.
Sirmgalvis nekad nepieņēma apmeklētājus, bet kādā dienā kalpotāju sejās iegūlās izbrīns: pagalmā iebrauca kāda ceļa kariete.
Kāds jauns, elegants kungs izlēca no karietes. Svešinieka bālajā sejā bija lasāmas sāpes, vienu roku tas nesa saitē.
Vecais pulkvedis izgāja viesim uz trepēm pretī.
Pazīstama seja, — vecais pilskungs iesaucās. — Patiesi — kādreiz tāds izskatījās mans labākais draugs Stenburgs.
Jaunais vīrietis pienāca pulkvedim klāt.
Es nesu sava tēva pēdējos sveicienus, — viņš lēni sacīja, — tēvs man uzdeva uzmeklēt viņa veco kara biedru un pateikt tam, ka viņš vēl uz nāves gultas iedomājies savu biedru. Es, ceļodams uz Prāgu, dzirdēju, ka jūs uzturaties savā pilī, tad nu man radās izdevība atnest jums tēva pēdējos sveicienus.
Vecais pulkvedis aizkustināts raudāja, mirdzošas asaras ritēja sirmajā bārdā.
Atkal viens aizgājis, — viņš skumji sacīja, — bet viņa dēls man būs mīļš viesis.
Pulkvedis ieveda viesi pilī.
Tātad jūs esat Stenburga dēls? — sirmgalvis jautāja, — vai jūs nekalpojat zviedru armijā?
Jā gan, es esmu atvaļināts. Man nebija nekāda prieka atteikties no dienesta, ķēniņš mani labi ieredzēja, bet es dabūju divus smagus ievainojumus un šī iemesla dēļ vairs nevaru izpildīt dienesta pienākumus. Bez tam vēl ir otra lieta, kādēļ atteicos — es gribu palikt šeit Bohēmijā vai Saksijā …
Mana sirdsdrauga dēls, — pulkvedis sirsnīgi sacīja, — ierīkojieties, ka varat še palikt uz ilgāku laiku. Tik ātri es jūs projām nelaidīšu, jūsu tēvs bija mans labākais draugs, šī draudzība lai tagad pāriet uz dēlu.
Jaunais virsnieks sirsnīgi pateicās, bet apsolījās tikai tik ilgi palikt, kamēr sadzīs brūces. Pēc tam viņam jāuzmeklējot kāda sirdij tuvu stāvoša persona.