Vecais pulkvedis draudzīgi kratīja jaunā pulkveža leitnanta roku.
Pilskungs lika atnest vīnu, nu jaunajam Stenburgam bija daudz jāstāsta par sava tēva pēdējām dienām.
Lai Dievs piešķir tam vieglu dusu, — vecais pulkvedis aizkustināts sacīja, — bet nu pasakiet man, ko jūs vēlaties še atrast. Varbūt es jums varu palīdzēt?
Man gan neviens nevarēs palīdzēt, — Stenburgs atbildēja, — jums, protams, es varu to pastāstīt. Es meklēju savu sirds mīļāko, savu vienīgo, karsti mīļoto Lidu.
Pulkvedis uzlēca kājās.
Lidu? — viņš uzbudināts iesaucās. — Sakiet, vai šī meitene līdzinās čigānietei?
Maksis Stenburgs pārsteigts sakustējās.
Mana Lida nu gan nelīdzinās čigānietei, viņas skaistā seja ir gan nokvēpināta, jo tā ilgu laiku dzīvojusi pie čigāniem, bet viņas brūnie mati pierāda, ka tā nav dzimusi čigāniete.
Tad viņa nav tā Lida, kuru man še atveda. Tai bija pavisam melni mati, tagad es tiešām atzīstu, ka notikusi krāpšana.
Nu nāca jautājumi un atbildes.
Maksis izstāstīja, kā iepazinies ar Lidu un kā tā palīdzējusi tam izbēgt no cietokšņa. Bet pulkvedis pārtrauca viņa stāstu.
Ko? — viņš pārsteigts iesaucās. — Jūs pazīstat Lipu Tulianu, bijāt ar to kopā? Brīnišķi! Arī es šim drošsirdīgajam cilvēkam gāju pretī. Bet viņš kā pretinieks mani tomēr saudzēja.
Un mani viņš atsvabināja, — jaunais pulkvedis leitnants turpināja,— esmu šim laupītāju virsniekam daudz pateicības parādā. Tiklīdz es atveseļošos, es viņu uzmeklēšu pat biezākajā mežā.
Ko? — vecais pulkvedis izbrīnā iesaucās. — Jūs gribat uzmeklēt Lipu Tulianu?
Protams, — Maksis stingrā balsī atbildēja, — kāda iekšēja balss man saka, ka es pie laupītāju virsnieka atradīšu savu Lidu.
218. nodaļa ZEMNIEKU MĀJAS DEGŠANA
Zārbergs nebija maldījies.
Kareivji neuzdrošinājās uzbrukt, pamazām tuvojās vakars. Jau metās krēsla, bet neviens negatavojās uzbrukumam. Virsnieki sagāja apspriesties.
Laupītājus nebija iespējams sagūstīt dzīvus. Tādēļ nolēma atvest kādu lielgabalu un, ar to šaujot, sagāzt māju. Bet mājas īpašnieks šim priekšlikumam nepiekrita, viņš nekādā ziņā nevārot atļaut sagraut savu māju.
Tad vietējais ciema vecākais apsolījās uzbūvēt zemniekam jaunu māju.
Šis solījums,bija jāuzraksta uz papīra, rakstu parakstīja ciema vecākais un kareivju virsnieks. Nu zemnieks bija ar mieru.
Tūliņ aizsūtīja dažus kareivjus pēc lielgabala, bet pārējie gaidīja, kamēr to atvedīs.
Pēc kāda laika atveda lielgabalu, pielādēja un izšāva.
Bet par lielu brīnumu, māja negāzās, vairs nerādījās arī laupītāji. Dažas lielgabala lodes bija ieskrējušas zosu kūtī un nogalinājušas vairākas zosis. Šī iemesla dēļ zemnieku sievas atkal sacēla lielu troksni un rājās ar virsnieku.
Brītiņu vēlāk kareivji gatavojās vēlreiz šaut, bet kaprālis parādīja, ka lielgabals ir saplīsis, un tādēļ vairs nedrīkstēja to pielādēt.
Māja deg, māja deg, — kāds zemnieks iesaucās, — šāviens ir aizdedzinājis māju!
Un tiešām, dažas minūtes vēlāk māja jau dega gaišās liesmās.
Nu laupītāji sadegs! — ļaudis un kareivji gavilēja.
Dūmi mutuļoja arvien tumšākās krāsās, visapkārt plīvoja sarkanas liesmas, un pēc īsa brīža sakrita jumts. Tad uguns liesmas pārņēma visu māju, un nebija ilgi jāgaida, kad zemnieka koka mājiņa nodega līdz pamatam.
219. nodaļa PĒDĒJĀ ACUMIRKLĪ
Sagūstītās meitas ieveda tiesas zālē. Viņas vēl valkāja-savas vīriešu drēbes.
Ved Viņas šurp pie manis, — hercogs pavēlēja cietuma uzraugam,
Tātad jūs esat laupītāja mīļākās, — hercogs uzrunāja meičas. — Ja arī Lips Tulians būtu desmitreiz briesmīgāks — es tomēr izpildīšu savu gribu.
Ja jūs spīdzināsit mūs, Lips Tulians to jums nepiedos, — Guste sacīja.
Ak, nieki! — hercogs atbildēja. — Laupītāju virsnieks atrodas savā slēptuvē, es pavēlēšu viņu uzmeklēt un atņemt tam laupījumu. Tagad pasakiet man, kur atrodas viņa slēptuve?
Mēs to neteiksim, — Guste atbildēja, — un mēs it neko ne- nodosim.
Hercogs braucīja bārdu.
Tad es jūs mācīšu runāt, — viņš smīnēja un lepniem soļiem gāja uz durvīm, viņam sekoja rātskungi, skrīveri un beidzot cietuma uzraugs ar abām meitām.
Viņi tik grib mūs iebaidīt, — Guste murmināja, bet šoreiz viņa maldījās.
Hercogs Johans Ādolfs bija noteikta rakstura cilvēks, viņš pamāja bendem izģērbt meitas. Drīz vien jau bija novilktas virsdrēbes.
Tālāk ne! — Guste kliedza. — Lips Tulians jūs saplosīs gabalos!
Bet par velti tā draudēja un turējās pretī. Bendes kalpi bija stiprāki un jau mēģināja to izģērbt kailu, kad kāds sulainis iesteidzās moku kambarī ar vēstuli hercogam.
Nekavē mani! — hercogs nelaipni sacīja.
So vēstuli sūtot Lips Tulians! — sulainis skaļi sacīja.
Bendes kalpi atkāpās, un hercogs, paņēmis vēstuli, lasīja:
«Augstība!
Tikko saņēmu ziņu, ka divas meitas, kas pieder pie maniem biedriem, grib Veisenfelsas pili mocīt.
To es nevaru aizkavēt, bet gan ar tadu pašu meru atmērot.
Esmu sagūstījis divus godājamus Veisenfelsas rātskungus un, ja tagad meitenes spīdzinās — es minētos kungus pakāršu.
Lips Tulians.
Veisenfelsas nometnē, 2. septembrī 1706. gadā.»
Hercogs bija vēstuli lasījis skaļā balsī. Tagad viņš pagriezās pret rātskungiem:
Šis ir neģēlīgs joks, — viņš sacīja, — kas šo vēstuli atnesa?
Kāds zemnieku puisis, — sulainis atbildēja, — viņš gaida aiz durvīm.