Hercogs pavēlēja iesaukt puisi.
Tas nu pastāstīja, ka viņam no rīta uzbrukuši divi bruņoti vīrieši un pavēlējuši tūliņ aiznest hercogam vēstuli. Nepaklausīšanas gadījumā tas tiktu nonāvēts.
Hercogs klusēja. Bet ārā koridorā atskanēja skaļas vaimanas.
Kāds atvēra durvis, un istabā iespraucās pazudušo rātskungu sievas.
Augstība, — viņas žēli lūdzās, — nemociet laupītāju meitas. Lips Tulians mums paziņoja, ka sagūstījis mūsu vīrus, un sola viņus dzīvus izcept ugunī. Apžēlojieties, nemociet šīs meitas.
Vai to kāds varēja iedomāties, ka Lips Tulians rīkosies tik nekaunīgi, — hercogs sacīja. — Viņš sagūstījis Veisenfelsas rātskungus, tur jau zūd viss saprāts.
Bendes kalpi bija atlaiduši meitenes vaļā. Guste nostājās hercoga priekšā un, dusmās acis iepletusi, iesaucās:
Nu, aizskariet tik mūs, ja jūs mocīsit mūs, tad Lips Tulians sagraizīs abus rātnskungus gabalos. Es jau zināju, ka Lips Tulians mūs neatstās briesmās.
Johans Ādolfs vai plīsa aiz dusmām. Viņš jau taisījās dot pavēli mocīt gūsteknes, bet, ieraudzījis rātskungu sievas, apdomājās.
Ko lai tagad dara? — viņš jautāja.
Vecākais rātskungs ieteica vest sarunas ar laupītāju virsnieku. Bet hercogs to negribēja ne dzirdēt.
Tad man cita padoma nav, — vecais kungs atteica, — tad Lips Tulians izpildīs savus draudus …
Pēc ilgākas prātošanas hercogs beidzot piekrita un aizsūtīja zemnieku puisi pie Lipa Tuliana, lai pēdējais pasaka savus priekšlikumus.
220. nodaļa ZEM PELNIEM
Ar lielu troksni sagāzās zemnieku māja, un ļaužu pūlis skaļi uzgavilēja.
— Laupītāji ir sadeguši, — virsnieks iesaucās, — mūsu šāviens iznīcināja viņus, savā ziņojumā es uzslavēšu mūsu lielgabalu. Lai laupītāji mierīgi cepas, nu tie vairs netraucēs pasauli.
Ap pusnakti kareivji atstāja ciemu, izklīda arī ļaužu pūlis. Visi bija pārliecināti, ka laupītāji atraduši liesmās nāvi.
Ugunsgrēka vieta vēl kūpēja, kad no pelniem izlīda kāds tumšs stāvs. Visapkārt apskatījies, tas paziņoja pārējiem, ka nav manāms neviens cilvēks. Nu visi četri izlīda no pagraba — savas paslēptuves. Zārbergs atkal bija pastrādājis īstu meistara darbu.
Pēc Bertas padoma kāds no laupītājiem tūliņ pēc pirmā šāviena aizdedzināja māju, un tad paši ielīda pagrabā. Biezās durvis pasargāja viņus no liesmām. Lai gan bija jācieš liels karstums, bet nu atkal tie bija brīvībā.
Nu viņi devās caur ciema kapsētu uz tuvējo mežu^un sasniedza to jau pēc nepilnas stundas.
Laupītāji atlaidās mīkstajā* sūnā un, ļoti noguruši būdami, drīz aizmiga. Tik Zārbergs ar Bertu vēl bija nomodā un noslēpumaini sačukstējās.
Berta ieteica Zārbergam nonāvēt abus gulošos laupītājus, lai vieni paši varētu paturēt Lihtenavā nolaupīto mantu.
Sākumā gan Zārbergs negribēja tai piekrist, bet Berta apņēmās pati šo lietu nokārtot, lai tik Zārbergs viņai pagādājot kādu indi.
Abi gulošie laupītāji nebija aizmiguši un uzmanīgi klausījās biedru čukstoņā, un, lai gan viņi nevarēja neko sadzirdēt, tomēr tie noprata, ka tiek runāts par viņiem. Laupītāji apņēmās uzmanīties, jo viņi neuzticējās ne Zārbergam, ne Bertai.
221. nodaļa IZLĪGUMA PRIEKŠLIKUMS
Jaunais zemnieks teciņus traucās uz krūmiem, kur viņu gaidīja Lips Tulians.
— Vai tu manu vēstuli nodevi hercogam? — Lips Tulians jautāja.
Nu zemnieks satraukts izstāstīja, ko redzējis un dzirdējis. Pastāstīja arī to, ka meitas jau bijušas kailas un tūliņ būtu mocītas.
Tā ir viņu laime, — Lips Tulians sacīja, — ja viņas jau būtu mocītas, tad es nežēlīgi atriebtos.
Tad zemnieks vēl pateica, ka hercogs gaidot viņa priekšlikumu, kuru lai aizsūtot ar kādu ziņnesi. Lips Tulians atteica, ka zemniekam pašam jāatgriežas pilī. Kad jauneklis par šo'negaidīto ziņu rādīja skābu seju, laupītāju virsnieks pasniedza tam trīs zelta gabalus. Pārsteigtais zemnieks nezināja no prieka, kā pateikties.
Lips Tulians iedeva zemniekam vēstuli, un tas steigšus vien devās uz Veisenfelsu.
Laupītāju virsnieks vēl brīdi nolūkojās aizgājējā un tad atgriezās pie saviem ļaudīm.
Visapkārt stāvēja sargi, jo bija jābaidās no uzbrukuma. Biezā krūmājā bija apmetušies laupītāji un sargāja sagūstītos rātskungus. Sie nabagi gaidīja nāvi, jo nedomāja vairs dzīvi tikt vaļā.
Lips Tulians, tiem piegājis, prasīja, vai viņiem vēl tīkoties meitas spīdzināt? Sie tik raudāja un lūdzās, lai laupītāju virsnieks laižot atgriezties pie sievām un bērniem. Viņi jautāja, ko ar tiem darīšot; Lips Tulians atbildēja, ka tas atkarīgs no hercoga.
Tad viņš pamāja Zamuelam un, to savrup aizvedis, uzdeva kaut ko.
Pasaucis vairākus vīrus, Zamuels iegāja mežā un cirta kokus, aptēsa un vilka klajā, kur tie ņēmās Raut ko būvēt, bet rātskungiem tas nebija ne redzams, ne zināms.
222. nodaļa KAS OTRAM BEDRI ROK — PATS IEKRĪT
Zārbergs ar saviem pavadoņiem bija laimīgi izkļuvis no pagraba un tagad atradās drošībā meža biezoknī.
Laupījums tiem bija līdz, kā arī ēdamais, ko viņi bija atraduši zemnieka mājā. Tur tiem nebija vaļas ēst, un tamdēļ patlaban viņi mielojās ar lielu ēstgribu.
Zārbergs paēda pirmais, un Berta jautāja, vai te esot diezgan droši. Zārbergs atbildēja, ka nezinot, šī esot sveša vieta, un abi ar Bertu gāja apskatīt apkārtni, kamēr divi pārējie vēl palika ēdot.
Klau, biedri, — viens no tiem uzrunāja otru, — tagad mes esam vienatnē un varam izrunāties. Uzmanies. Mums Lihtenava bija īsti bagāts ķēriens.
Zināms, un mēs ne desmito daļu nevarejam paņemt līdz.
Tā ir — un pie dalīšanas būsim četri, kas man vis nepatīk. Ja mēs divi vien dalītos, mums jznāktu diezgan. Negaidīsim nekādus dalībniekus.