Kā to lai izdarām?
Gluži vienkārši. Mums Zārbergs jādabū pie malas.
Viegli sacīt, bet grūti izdarīt.
Ha, ha, ha! Vai tev bailes? Šonakt, kad Zārbergs gulēs, es viņu padarīšu aukstu — tad manta būs mums diviem vien.
Tu runā bez apdoma. Zārbergs ir viltīgs kā lapsa. Viņš guļ vaļējām acīm kā zaķis, un, ja tu naktī viņam iesi klāt, viņš tūliņ sapratīs tavu nolūku.
Lai būtu, es tomēr izmēģināšu laimi. Tev jāsatur meita, lai tā nevar uzbrukt. Kad Zārbergs būs beigts, mēs ar meitu darīsim, ko gribēsim.
Otrs laupītājs vēl arvien cēla ierunas, bet ne tādēļ, ka viņš aizstāvētu Zārbergu, bet aiz rūpēm, lai uzbrukums labi izdotos.
Jā, mantas kāre jau daudz cilvēku iegāzusi postā un nelaimē, apžilbinot acis, tā kā tie vairs pareizi neredz un nesaprot.
Viņi norunāja nākošā naktī Zārbergu nogalināt, un vēlreiz pārrunāja savu plānu, kad atnāca Berta. Tiem ienāca prātā ar Bertu pamīlināties, bet Berta likās nogurusi un kairi izlaidās guļus.
Ties apvaicājās Bertai, kur palicis Zārbergs, un Berta atbildēja, ka viņš aizgājis tālāk izlūkot apkārtni un tagad atpakaļ nebūšot.
Tas abiem bandītiem iedeva drosmi tuvoties Bertai, un viens no tiem to arī darīja.
Berta šoreiz bija gluži laipna, un biedrs, laipni runādams, iedrošinājās tai apķerties.
Berta nekā neteica. Bet, kad precinieks to, cieši apkampis, spieda sev klāt, Berta zibens ātrumā tam iedūra dunci krūtīs.
Šausmīgs kliedziens atbalsojās mežā. Laupītājs atslīga sūnās un bija pagalam.
Otrs laupītājs pārsteigts iekliedzās un metās uz Bertas pusi, kad no krūmiem atskanēja šāviens un lode sadragāja viņam galvaskausu. Tas iekliegdamies saļima.
Mežonīgi smiekli atskanēja no krūmiem, un Zārbergs iznāca, kūpošu pistoli rokā turēdams.
Labi izdarīji, Berta, — Zārbergs iesaucās, — tas nelietis uz vietas bija beigts.
Viss izdevās uz labāko, — Berta atteica, — tagad mums vairs nebūs ar šiem jādalās.
Zārbergs velnišķi pasmējās.
Nu tie bija atkratījušies no līdzdalībniekiem, un Zārbergs aizsūtīja Bertu izlūkot apkārtni, kamēr pats raka bedri.
Berta atgriezās paziņodama, ka nekas aizdomīgs neesot manāms.
Zārbergs bija izracis bedri un iegāza tanī abus līķus, iepriekš vēl iztukšojis viņu kabatas. Viņu nestās mantas ielika bedrē, jo tagad tās nespēja aiznest.
Berta palīdzēja aizmest bedri un uzrakto vietu apklāja sūnām. Pēc tam Zārbergs ar Bertu norunāja atkal jaunus laupīšanas plānus, un tad abi slepkavas likās gulēt.
Iestājās klusums, tik krūmos viegli šalkoja nakts vēsmiņa.
223. nodaļa LIPA TULIANA ĶĪLNIEKI
Hercogs Johans Ādolfs bija drošsirdīgs vīrs, kas ne paša velna nebijās.
Bet šoreiz viņš tomēr nezināja, kā izlīdzēties, un sašutums pret pārdrošo laupītāju virsnieku cīnījās ar bažām, ka Lips Tulians varētu sagūstītajiem rātskungiem atriebties.
Vēl visa tiesas komisija līdz ar hercogu atradās pils moku kambari, un abas gandrīz kailas izģērbtās meitas stāvēja blakus bendes kalpiem, kas gaidīja hercoga pavēli.
Ko mēs lai darām? — hercogs uzrunāja tiesas komisijas priekšsēdētāju.
Spīdzināsim. Citādi jau sacīs, ka mēs baidāmies no laupītāju virsnieka.
Un rātskungi? — hercogs sacīja. — Es esmu pārliecināts, ka Lips Tulians viņus gabalos sagriezīs, ja es likšu meitas spīdzināt.
Tā ir, — priekšsēdētājs domīgi ieminējās.
Hercogs paskatījās uz skaistajām grēciniecēm.
Nav vairs nekāda vajadzība meitas mocīt, es jau zinu, kur laupītāju virsnieks atrodas.
Vai nevarētu izsūtīt kareivjus?
Gluži pareizi, bet tad abi gūstekņi var droši sagaidīt moku pilnu nāvi.
Pret to nekas nebija, ko iebilst.
Un tā ar bailēm un nepacietību gaidīja atgriežamies zemnieku ar ziņām no Lipa Tuliana.
Ilgi nebija jāgaida, jo zemnieks aizelsies drīz vien atnesa otru vēstuli no «melnās gvardes» vadoņa.
Hercogs pats saņēma rakstu.
Savādi, — viņš klusām sacīja, — šis bandīts raksta kā izglītots cilvēks. Tā jau vienmēr dzird runājam, ka Lips Tulians reiz bijis muižnieks.
Johans Ādolfs attaisīja vēstuli.
Tur bija īsos vārdos izteikts uzaicinājums abas meitenes kādā sīki aprakstītā vietā apmainīt pret sagūstītajiem rātskungiem.
Hercogs drīz sarka, drīz bālēja no dusmām. Tad viņš pievērsās zemniekam — vēstules atnesējam.
Vai tev Lips Tulians iedeva šo vēstuli?
Jā, gaišība.
Un viņš citu neko nesacīja? Es, lūk, gribu šīm laupītāju meitām tūliņ likt nocirst galvas.
Guste un Terēze kļuva bālas kā līķi.
Zemnieks nometās ceļos.
Gaišība, — viņš izdvesa, — Lips Tulians -vēl kaut ko sacīja.
Runā!
Lai jūsu gaišība paskatoties uz kalnu pauguriem pils ziemeļu pusē.
Hercogs uzlēca kājās.
Moku kambarī atradās kāds logs, pa kuru varēja aplūkot minēto kalnāju.
Johans Ādolfs devās turp, un aiz viņa spiedās rātskungi.
Augstiene nebija tālu, un, kad ziņkārīgie paskatījās turp, tie tūliņ ieraudzīja kādu savādu celtni, kas pacēlās pāri krūmiem.
Hercogs apgriezās.
Kas tas ir? — viņš pārsteigts jautāja.
O, gaišība, — nabaga zemnieks vaimanāja, — Lips Tulians man to pateica. Viņš liekot saviem ļaudīm uzcelt karātavas un pakārt rātskungus, ja viņam tūliņ neizdošot gūsteknes.
Šausmu kliedzieni skanēja par atbildi.
To no Lipa Tuliana var sagaidīt, — kāds rātskungs ievaidējās, — Drēzdenē jau arī viņš pakāris kādu muižnieku.
Johans Ādolfs bi)a pārskaities.
Viņš lieliem soļiem skraidīja pa moku kambari no viena gala līdz otram.