Ārā koridorā valdīja nāves klusums, bet Maksim likās, it kā garām ietu ļaudis.
Uz pirkstgaliem zogoties, viņš sasniedza vietu, kur .koridors meta asu līkumu.
Te viņš apstajas.
Aizdomīgais troksnis atkal ieskanējās viņam ausīs, un šoreiz tam šķita, it kā atslēgas caurumā grieztu atslēgu.
Viņš lēnām liecās uz priekšu. Te tas gluži skaidri pamanīja četrus tumšus stāvus.
Tie vēl stāvēja koridorā pie durvīm, kas veda uz pilskunga istabām.
Vēlreiz atkārtojās savādais troksnis.
Un tagad drausmīgie nakts viesi pazuda, tie, bez šaubām, bija atvēruši durvis.
Maksis satvēra savu zobenu ciešāk un klusām iezagās priekšistabā. Guļamistabas durvis arī bija vaļā. Piepeši, svešā valodā klusi lādēdamies, viņam tuvojās kāds vīrs. Pazibēja duncis, un Maksis atlēca sāņus. Dūrējs, ar sparu mezdamies, pakrita, bet ātri uzlēca augšā, no jauna gribēdams uzbrukt. Šoreiz Maksis pamanījās pirmais, spēcīgs zobena cirtiens ķēra pretinieku. Iekrākdamies tas saļima.
Maksim nebija laika apskatīties, jo viņam tūliņ atkal uzbruka divi vīri ar spožiem dunčiem. Viņš atkāpās līdz galdam, lai no mugurpuses tam nevarētu pietikt, un nu iesākās cīņa, kas turpinājās dažas minūtes.
Čigāni bija traki no dusmām, jo viņu biedrs nekustēdamies gulēja uz grīdas. Viņi uzbruka virsniekam kā saniknoti zvēri, bet virsnieka zobens atkal vienu nogāza.
Vēl viens pretinieks atlika. Tas skrēja virsū, kliegdams:
Jums jāmirst, jo jūs esat vainīgs, ka Lida man nenāca līdz — saņem!
Virsnieks ātri atrāvās un izvairījās no čigāna dunča.
Lida ir mana, — čigāns ķērca.
Nekad nebūs tava, — Maksis atbildēja, zobenu pamezdams un čigānu aiz pleca sakampdams. Virsniekam bija diezgan grūts stāvoklis, jo viena roka viņam vēl nebija vesela.
Mirsti, suns, — Kremo bļāva, — Lida būs mana sieva — mana verdzene!
Maksim radās milzu spēks, viņš pacēla čigānu gaisā un nesa to uz logu. Atvēzējies, tas ar lielu sparu iesvieda viņu logā, un Kremo ar visu logu nogāzās'dziļumā. Jaunais virsnieks gribēja vēl paskatīties, kad pilskungs to sauca:
Nāc šurp, dēls, palīdzi man to skuķi saturēt. Tā gribēja mani nodurt, es viņai atņēmu dunci un tagad turu ciet.
226. nodaļa DOKTORA KUNGS
Krāšņā kalnu apgabalā netālu no Halles, pie vecā Vitekinda ciema kādā jaukā dienā, stādus lasīdams, staigāja lepni ģērbies kungs. Viņš bija nogrimis savā darbā un nemanīja, ka no krūmiem uzglūn divi cilvēki.
Tie bija Zārbergs ar savu viltīgo Bertu.
Kas tas tāds var būt? — Zārbergs sacīja.
Katrā ziņā kāds zāļu meklētājs — kas tad cits?
Nē, tas viņš nav. Tas būs kāds ārsts, kurš ievāc stādus, lai taisītu zāles. Tas nevar būt nabags. Redzi, Berta, kas viņam par resnu zelta ķēdi un gredzeni ar dimantiem.
Zārbergs ieteica uzbrukt un aplaupīt viņu, bet Berta teica ko citu. Pirmkārt, te esot nedroša vieta, tā kā paši varot cilpā iekrist, un otrkārt, iepazīšanās ar viņu atnesīšot lielāku labumu. Zārbergs vēl stīvējās pretī, bet, kad Berta tam kaut ko iečukstēja — viņš padevās.
Slepkavu pāris devās no pakalnes lejā un sveicināja kungu. Sis laipni, bet reizē arī pārāk cienīgi atņēma sveicienu.
Zārbergs bija ģērbies kā pilsētnieks, tāpat arī Berta.
Cienītais kungs laikam gan ir doktors? — Zārbergs to uzbilda.
Ta nu gluži nav, mīļie ļaudis, — tas atbildēja, — man ir gan doktora tituls, un Hallē mans vārds — Erasmus — tiek ļoti cienīts. Bet es nebūt nenodarbojos ar zāļu taisīšanu, jo mana bagātība man atļauj dzīvot zinātnes labā. Tamdēļ es arī te staigāju, dabas noslēpumus studēdams.
Ak, dabas noslēpumus, — Zārbergs iesaucās, — es daudz par tādām lietām esmu dzirdējis. Un mēs esam ceļā uz Halli — kādu uzmeklēt, kas mums varētu palīdzēt atrast mantu, kas prot atrast paslēptas lietas.
Kādas paslēptas lietas? — Dr. Erasmus jautāja.
Es esmu Plauvas pilsonis, — blēdis turpināja. — Tā te ir mana māsa, kura mani pavada. Jums, kungs, jāzina — ka mūsu mājā reiz dzīvoja augsti mācītais Paracelzs — šis vīrs, kurš prata taisīt zeltu un varēja kalpināt gaisa un zemes garus.
Kas nu nezinās Paracelzu, — Dr. Erasmus teica, — un šis slavenais vīrs dzīvoja jūsu mājā?
Tikai īsu laiku, — Zārbergs atbildēja. — Viņš bija apsūdzēts par buršanu un tika vajāts. Savā bezizejas stāvoklī tas visas savas gudrības grāmatas un rakstus apracis mūsu mājā, lai gūstītāji pie viņa nekā aizdomīga neatrastu. Pēc tam Paracelzs drīz nomira, un viņa manta guļ mūsu mājā aprakta.
Un šī manta vēl nav izņemta? — Dr. Erasmus jautāja.
Nē, — Zārbergs atbildēja, — neilgu laiku atpakaļ mūsu dārgais tēvs šķīrās no šīs pasaules un, uz nāves gultas gulēdams, mums izstāstīja vietu pagrabā, kur sienā guļot aprakti lielā meistara dārgumi.
Un kādēļ jūs, mīļais, neesat tūliņ meklējuši?
Zārbergs sataisīja īstu aitas ģīmi.
Es baidījos, — viņš teica, — un domāju, ka ļauni gari apsargā šos rakstus, un tādēļ došos uz Halli meklēt pie kāda gudra vīra padomu.
Vai jūs ar kādu par to jau esat runājuši?
Nē, neviens cits šo noslēpumu nezina kā mana māsa.
Tad priecājieties, ka sastapāt mani, — Dr. Erasmus teica. — Es esmu tas vīrs, kādu jūs meklējat — es ceļošu ar jums uz Plauvu un izvaicāšu garus.
Ai, tad mēs tūliņ varēsim braukt, — Zārbergs liekuļoja.
Tik ātri tas neiet, mans mīļais, — doktors sacīja, — vispirms man jāsagatavojas un jāpaņem līdz vajadzīgie rīki.
Tad mums tagad vieniem jāiet atpakaļ? — Zārbergs teica.
Nemaz nē, jūs pakavēsities manā mājā Hallē.
Bet ko jūsu kundze par to teiks? — Berta bažīgi iebilda.