— Es neesmu precējies, — doktors atbildēja, Bertu laipni uzlūkodams.
Berta to saprata.
Bet doktors bija ielīksmots, jo viņš mīlēja satikties ar skaistām sievietēm. Viņš tos noturēja par vienkāršiem muļķīšiem. Paracelza grāmatas viņš atpirks. Tā domāja Dr. Erasmus. Viņam ne prātā nenāca, ka šie mierīgie ļautiņi varētu būt briesmīgākie slepkavas.
Tā paliek, — viņš turpināja, — jūs paliksit pie manis, kamēr es jūs pavadīšu uz Plauvu. Manā mājā varēsit mierīgi uzturēties, jo man daudz kalpu nav, kas trokšņo. Jūs būsit piekusuši, tamdēļ noejiet uz Vitekindu un nogaidiet viesnīcā, kamēr jums aizsūtīšu savus ratus.
Zārbergs un Berta pateicās, un doktors aizsteidzās uz pilsētu.
Nu, vai es savu lomu labi neizspēlēju? — Zārbergs jautāja Bertai.
Jā gan, — viņa atbildēja, — Bet vai nu man nav taisnība? Ja mes viņam uzbruktu, būtu slikti, jo viņa sulainis bija tepat tuvumā.
Tev taisnība, Berta.
Tagad mēs viņa mājā nogaidīsim īsto laiku un tad bez bēdas to aplaupīsim.
Tas muļķis noticēja manam stāstam, — Zārbergs turpināja.
Un ar mani viņš iedomājās pamīlināties, — Berta smējās,
— es viņu gribu vēl vairāk pakārdināt, lai iemīlas. Tas tik būs plāns!
Berta iečukstēja Zārbergam kaut ko ausī.
Zārbergs pasmējās, un, viens ar otru triekdami, tie uzmeklēja viesnīcu.
227. nodaļa GIBIHSTEINĀ
Pretī Vitekindas ciemam uz stāvas klints pacēlās lepnas pilsdrupas.
Tā bija teiku apvītā Gibihsteina, plaša veca pils — kuras atliekas spītēja gadu simteņiem.
Tanīs laikos vēl nebija svešinieku, kas interesējās par veciem mūriem.
Bet šodien pils atkal bija apdzīvota, kaut arī no dīvainiem ļaudīm, kas pa dienu bija turējušies slepenībā.
Lips Tulians uzturējās Gibihsteinā ar saviem ļaudīm, slēpdamies no vajātājiem.
Hercogs Johans Ādolfs bija izsūtījis daudz ļaužu gūstīt laupītājus. Arī sakši un citas tīringiešu valstiņas bija piebiedrojušās, un tā nu Lips Tulians bija no visām pusēm ielenkts. Tamdēļ viņš izvēlējās tādu vietu, kur neviens to nedomāja satikt.
Lips Tulians izlika sargus, un arī pats vienmēr paturēja apkārtni acīs.
Zamuels vēl vienmēr tīkoja tikt atpakaļ Varkalnu mežos, bet Lips Tulians nebija pierunājams.
Viņš teica, tur šis vairs nevarot izturēt, jo viņam uzmācoties atmiņas par Hedvigu. Būšot jāiet uz Freibergu, kur pa kara laiku savesti visi sakšu dārgumi.
Tiklīdz no Gibihsteinas varēšot aiziet, tā iešot uz Freibergu.
Tad viņš aizsūtīja Zamuelu uz torņa mūri uzmanīt otru pusi.
Bet tiklīdz Zamuels bija aizgājis, tā Guste uzmeklēja virsnieku, gribēdama to visādi savaldzināt.
Bet Lips Tulians laipni paskaidroja, ka tas esot neiespējami. Viņš nevienu sievieti nevarot mīlēt. Viņš gan neienīstot sievietes un nedarīšot viņām pāri, bet mīlēt nevienu sievieti vairs nevarot un nemīlēšot.
Garais Zamuels tuvojās, un Gustei bija jāaiziet.
Zamuels paziņoja, ka pie ciema viesnīcas piebraukusi kāda slēgta kariete un pēc nedaudz minūtēm atkal aizbraukusi atpakaļ uz Halli.
Lips Tulians uzdeva Zamuelam uzmanīties, un tas aizgāja atpakaļ savā vietā.
228. n o d a ļ a ČIGĀNIETES ATZĪŠANĀS
Maksis fon Stenburgs ieskrēja pilskunga guļamistabā.
Vecais pulkvedis sēdēja uz gultas un cieši turēja jauno čigānieti, kura visādi mēģināja atsvabināties.
Jaunais virsnieks piesteidzās palīgā, un tai pašā brīdī čigānietei nokrita lakats no acīm.
Lida, — pilskungs iesaucās, — vai tā tu gribēji man atmaksāt par labo sirdi?
Šī nav tā Lida, kas bija Kenigsteinā, — Maksis teica.
Viņa tā saucās, varbūt tā melo, — pulkvedis atbildēja.
Maksis vēl ko gribēja teikt, kad guļamistabā ieskrēja Roberts ar
citiem sulaiņiem. Tie vairs nedomāja savu kungu atrast dzīvu.
Robert, — pilskungs ģērbdamies sacīja, — sasieniet to skuķi„ viņa gribēja mani nodurt, bet nesitiet to.
Roberts ar citu sulaiņu palīdzību sasēja Fatimai rokas uz muguras.
Viņu vajag pakārt, — Roberts sacīja, — tā ir neganta blēde!'
Paliec, Robert, mierīgs, — pilskungs atbildēja. — Man viņa jāizprašņā, un tad es izšķiršu, ko ar viņu darīt. Maksi, dēls, kas tur notika?
Jaunais virsnieks izstāstīja savu cīņu ar trim čigāniem un to, kā viņš trešo izsviedis pa logu.
Tas nu gan būs smalki saberzts, — vecais Roberts teica.
Nu, Lida, — pilskungs iesāka, — tu gribēji mani nogalināt?
Es neesmu Lida, — čigāniete atbildēja, — es esmu Fatima, es gribēju tikt par čigānu karalieni. Bet nu virsaiša dēls ir pagalam,, šis jaunais cilvēks viņu nogalināja.
Viņa ļoti nikni paskatījās uz virsnieku.
Ko jūs te gribējāt? — pilskungs Fatimai jautāja.
Mēs gribējām dabūt jūsu naudu, — tā atbildēja.
Tu — jau tik dziļi samaitāta, — pilskungs teica.
Pē, par to es smejos, es esmu Fatima, kura nekā nebīstas.
Vai nāves un bendes arī nebīsties?
Nē, nebīstos vis, — viņa atbildēja.
Pie karātavām viņa runas citādi, — vecais sulainis teica.
Mani arī bendem nenodos, — Fatima atbildēja.
Kādēļ ne? — pulkvedis ieminējās. — Slepkava man nav jāžēlo!
Un tomēr jūs to nedarīsit, ja jūs savu pazudušo meitu vēlaties atrast.
Ko tu zini par manu meitu? — pilskungs iesaucās.
Vairāk, nekā jūs domājat.
Tad stāsti, — pulkvedis pavēlēja.
Ne agrāk, kamēr jūs zvērēsit, ka laidīsit mani vajā.
Un ja es to nedaru?
Tad es paņemšu noslēpumu līdzi kapā, — Fatima mierīgi atbildēja.
Neticiet tai viltīgajai čūskai, — vecais sulainis iesaucās. — Viņa to tāpēc stāsta, lai izbēgtu no karātavām.
Nu, lai ir, — Fatima iesaucās, — vediet mani uz karātavām — nododiet bendem, es visu pacietīšu, jo esmu čigāniete. Esmu no tās ienīstās tautiņas, ko visur vajā. Es nevaru pretī turēties, bet pulkvedis fon Greifensteins savu meitu nekad neredzēs.