Ari Guste bija uzlēkusi kājās.
Viss viņas augums drebēja kā drudzī un zilās, spožās acis priecīgi iedegās, kad gaidītais parādījās alas durvīs.
Vitorfs steidzās viņam pretī.
Beidzot, beidzot! — jaunais laupītājs iesaucās. — Es jau no tiesas domāju, ka jūs vairs nekad neatgriezīsities no pilsētas!
Vadonis spēcīgi paspieda viņa roku, viņu vienīgo sev līdzīgu atzīdams, jo arī Vitorfs bija cēlies no labas ģimenes.
Trakas greizsirdības pārņemts, tas bija nogalinājis savu sievu līdz ar draugu, kas bija izpostījis viņa laimi.
Pēc tam viņš bija aizbēdzis un piebiedrojies laupītājiem, jo arī viņam bija dzinušies pakaļ, kā arī atņēmuši viņa īpašumus.
Drēzdenē es izrēķinājos. — Lips Tulians teica. — Nu es atkal jūs vedīšu — zibens ātrumā parādīties un tikpat ātri pazust. Liksim bezsirdīgajiem lielmaņiem trūkties!
Un mēs jums sekosim, mēs cīnīsimies līdz beidzamai asins- pilītei, — Vitorfs drošsirdīgi atsaucās: — Lai dzīvo virsnieks!
Un laupītāji gavilēdami piebalsoja:
Urā, lai dzīvo Lips Tulians! Urā!
Jaunais vadonis pacēla roku, pavēlēdams klusēt. Ieraugot skuķes ap uguni, viņa seja apmācās vēl vairāk.
Jau atkal meitas, — viņš pusbalsī teica Vitorfam. — Vai šie ļaudis nemaz nevar bez skuķiem iztikt?
Uzrunātais paraustīja plecus.
Virsniek, tur neko nevar darīt. Sīs skuķes jau ar meža dzīvi apradušas un izspiegošanā mums daudzreiz pakalpo.
Vai meitene meža dzirnavās ir labi apgādāta? — Lips Tulians jautāja.
Jā, dzirnavnieks jau solījās gādāt par viņu kā par savu bērnu!
Nu labi, tad es esmu mierīgs; dzirnavnieks jau nu gan ir liels nelietis, bet viņš baidās no manis un neuzdrošināsies darīt pāri.
Nē, tas nebūs, virsniek. Kurp dosimies rīt?
Uz Prāgu! — viņš teica gausi un dobji.
Ā, es zinu — pie gubernatora!
Jā. Vai šim nelietim!
Jaunais vadonis devās uz alas dibenu.
Ārā jau sāka tumst. Nakts nāca ātriem soļiem, un vadonis jutās stipri noguris no tālā ceļa.
Novēlējis labu nakti, Lips Tulians iegāja atsevišķā telpā un iekrita mīkstā, čaukstošā sienā. Alā bija ieviesies klusums. Laupītāji sargājās trokšņot, bīdamies un cienīdami savu vadoni.
Virsnieks guļ, netraucējiet, — gāja no mutes mutē, un pat
Zārbergs ar saviem draugiem klusēja… Beidzot arī laupītāji cits pēc cita devās pie miera. Nepagāja ne stunda, kad pēdējais bandīts jau bija apgūlies, tik sargi stāvēja ārā, klinšu plaisā, lai varētu paziņot par ienaidnieka tuvošanos. Kādā telpā pēkšņi kaut kas sakustējās, biezais priekškars tika atvilkts, un daiļa, ziedoša meitene lūkojās apkārt.
Tā bija Guste, meža dzirnavnieka meita. Viņa bija viena savā guļamistabā, un viņai starp laupītājiem nebija neviena mīļākā; ar varu tai neviens nedrīkstēja tuvoties.
Labu brīdi tā skatījās apkārt, jo uguns vēl deva tik daudz gaismas, ka pat attālākie kakti Vilku alā bija saskatāmi.
Nekas nekustējās, tik dobja šņākšana liecināja, ka laupītāji guļ cietā miegā. Meitene paslīdēja aiz priekškara. Guste bija ģērbusies vaļīgi, jo nakts bija silta. Alā valdīja klusums.
Vieglais, īsais ņieburs bija gandrīz vaļā, un, kad Guste pacēla savas baltās, līdz pleciem kailās rokas, lai sakārtotu tumšos matus, viņa izskatījās ļoti kaira, vilinoša.
Meitene ļoti labi apzinājās, cik viņa skaista; tas bija lasāms viņas apmierinātā skatā.
Smalkās kājiņas pa akmeņiem uzmanīgi likdama, skuķe klusi pagāja gar uguni.
Kurp gan viņa devās? Vai viņai nebija slepens mīļākais?
Pēkšņi Guste apstājās.
Viņa stāvēja aiz priekškara, kas atšķīra vadoņa telpu no pārējām. Klausījās. Straujā elpa, kas cilāja viņas krūtis, liecināja par uzbudinājumu. Iekšā viss klusu. Vēlreiz pametusi bailīgu skatu visapkārt, Guste iemuka telpā.
Pa priekškara spraugu iestaroja izplēnoša ugunskura spīdums un apgaismoja virsnieka daiļo stāvu.
Guste skatījās vīrišķīgi daiļajā sejā.
Guļ, — viņa čukstēja.
Skaistule lēnām gāja tuvāk; viņas puspavērtās lūpas šķita iz- galējušās mīlas skūpstu. Nu jau Guste bija nometusies ceļos blakus guļasvietai.
Jaunais vīrietis pavēra acis, briesmīgas un reizē neizsakāmi skumjas acis. Lips Tulians uzreiz ievēroja stāvu sev blakus un tūliņ ar labo roku tvēra pēc pistoles.
Es tā esmu, — Guste dvesa. — Nedomājiet, ka esmu ienaidnieks, ai nē — nē!
Bandītu vadonis uzlūkoja meiteni.
Guste kā mīļa nāra lūgdamās pacēla rokas augšup. Vaļīgais ņieburs tik pa daļai sedza krūtis, mati kā tumši viļņi appludināja meitenes daiļās formas.
Ak jūs, — Lips Tulians pusbalsī teica. — Ko jūs, Gustiņ, no manis gribat?
Dedzīgs, kvēls skats sastapās ar viņa skatu.
Es citādi nevarēju, — Guste čukstēja. — Piedodiet man, ka nācu. Sabariet mani, es pacietīšu, bet citādi nevarēju!
Bandītu vadoņa sejā nepakustējās ne vaibstiņš. Guste ilgi nevarēja ciesties.
Es jūs ļoti mīlu, — viņa kaislīgi teica. — Mīlu līdz izmisumam. Jūsu tēls mani neatstāj, lai ietu kurp iedama. Te es esmu, dariet ar mani, ko gribat!
Meitenes daiļā galva liecās uz priekšu, un viļņojošie matu plūdi izlija pār bandīta rokām. Viņš skatījās meitenē, redzēja tās mirdzošo kaklu, baltos plecus, kas kā marmors laistījās zem melnā samta ņiebura.
Mirklī iedegās arī Lipa Tuliana acis, viņš taču bija viens pats ar skaistu, kaislīgu meiteni. Mirkli iedrebējās viņa rokas, kā sniedzoties pēc viņas… Tad sejai pārslīdēja ēna. Viņš pacēla meitenes daiļo galviņu.
Dodiet savu mīlu, Gustiņ, savu sirdi kādam citam! — Lips Tulians mierīgi teica.
Jūs mani nicināt? — Guste aizsmakusi jautāja.