Vai tu kaut ko zini par manu meitu — vai patiesi? — pilskungs jautāja.
Es zvēru pie saviem dieviem, — Fatima atbildēja.
Vai mans bērns vēl ir dzīvs?
Jā!
Fatima, — pulkvedis sauca, — es apsolu tev brīvību, ja tu izteiksi, ko zini.
Dodiet man savu goda vārdu.
Es dodu.
Tad lieciet mani atraisīt no važām, es zvēru, ka nebēgšu.
Pulkvedis paķēra dunci un pārgrieza Fatimas saites. Nu tā bija
svabada.
Man ir jūsu goda vārds, — Fatima teica, — jums ir mans zvērests — labi, es stāstīšu: ir jau ilgs laiks, kamēr jūsu bērnu aizveda no aukles sāniem. Čigāni to padarīja. Mazajai Lidai ap kaklu bija zelta ķēdīte ar krustiņu. Viņa savus vecākus vēl nepazina.
Un māte aizgāja kapā no sirdsēstiem, — pulkvedis ieminējās.
Kas par to bēdā, — Fatima sacīja, — arī es savus vecākus nepazīstu, jo esmu bandu bērns, īsta čigāniete — bet Lida ir jūsu meita. Prāgas cietumā Bitelis tai atņēma krustiņu, un man vajadzēja spēlēt Lidas lomu. Tā man pavēlēja, un man bija jāklausa. Tas bija viltus, bet nu tas ir atklāts. Jā, Lida ir jūsu meita, tā pati meitene, kuru šis jaunais cilvēks mīl. Tā ir pazudusī. Viņa zvērēja kļūt par Kremo sievu tādēļ, lai Kremo Lipam Tulianam padotu ziņu un lai Lips Tulians atsvabinātu šo jauno cilvēku. Lida upurējās viņa dēļ.
Maksis nobāla.
Tad tādēļ, — viņš ievaidējās, — tagad es saprotu Lidas vārdus.
Kur mans bērns tagad ,ir? — pulkvedis jautāja.
Pie laupītājiem, — Fatima atbildēja, — pie Lipa Tuliana.
Un kur viņš atrodas?
Šodien še, ritu tur, visur un tomēr nekur, — skanēja atbilde.
Man vajag savu bērnu atdabūt.
Tad meklējiet tak! Savu solījumu esmu pildījusi, tagad lūdzu — brīvību!
To tu dabūsi, — pilskungs teica.
Roberts gribēja celt ierunas, bet pulkvedis pavēlēja klusēt.
Lips Tulians ir mans glābējs, — Maksis sacīja, — viņš man atdos Lidu. Es iešu viņu meklēt un atradīšu!
Pilskungs pavēlēja Robertam izlaist Fatimu pa pils vārtiem. Tas gan bija pret Roberta prātu, bet jāpaklausa vien bija.
Roberts izlaida Fatimu pa kādiem maziem vārtiņiem un teica:
Ejiet un nerādieties vairāk, citādi…
Fatima neatbildēja.
Lepni un klusi viņa izgāja mēnesnīcas naktī, vārtiņi aizslēdzās aiz viņas. Viņa apstājās.
Pagaidiet tik, — viņa teica, roku pacēlusi, — vēl mēs neesam galā, es atriebšu nogalinātos!
Čigāniete redzēja nogalinātos, bet Kremo tur nebija, tātad Kremo būs izsviests pa logu. Viņa apskatīja pili, lai pārliecinātos, ap kuru vietu Kremo varētu atrast, lai vismaz apraktu viņu.
Viņa gāja lejup, te bija biezi lazdu krūmi, te tam vajadzēja būt.
Viņa sadzirdēja klusus vaidienus un sauca Kremo vārdu.
Tas atsaucās un lūdza, lai viņu atsvabina. Viņš bija iekritis biezā lazdu cerā un nevarēja pats atsvabināties.
Biezais lazdu krūms bija viņu izglābis no pelnītās nāves.
Cik brīnišķīgi dažreiz liktenis spēlē, viss tomēr ir Dieva ziņā.
Daudzreiz gan netaisnība ilgu laiku gavilē, bet taisnība beidzot uzvar.
229. nodaļa DOKTORA MĀJĀ
Doktors Erasmus turēja vārdu. Viņa kariete aizveda slepkavu pāri, Zārbergu un Bertu, uz doktora māju Hallē.
Doktora māja atradās tuvu pie pilsētas mūra, kas Zārbergam" bija sevišķi pa prātam.
Arī Berta to bija ievērojusi un kala jau savus plānus, kā aplaupīt doktoru Erasmu.
Dabas zinātnieks pats šo lietu padarīja ļoti vieglu. Viņš iedeva Zārbergam grāmatas, kuras tas likās ar lielāko dedzību lasām un studējam.
Berta nelikās par Zārbergu ne zinis un izlodāja māju, visu iz- okšķeredama. Viņa ari izpētīja doktora sirdi un zinaja, ka tas mīl skaistas sievietes.
Doktors bija lāga cilvēks. Viņš baudīja dzīvi, bet nevienai jaunavai nebija uzmācies, un, ja kāda labprāt ielaidās, tad viņš to bagātīgi apdāvināja. Viņš tāpat domāja arī ar Bertu darīt.
Viņš Hai rādīja rotaslietas, kuras tas bija mantojis no veciem laikiem, arī visādus dārgakmeņus, kas mirdzēja un laistījās.
Berta visu ziņkāri aplūkoja, pielāgoja sev un skatījās spogulī. Pie tam tā izlikās tik nevainīga kā dūjiņa un arī vēlīga, lai doktoru jo vairāk savaldzinātu ūn dabūtu savos tīklos. Tas viņai arī izdevās.
Zārbergs likās studējam grāmatas, un Berta lakstojās ap doktoru, izlikdamās par labsirdīgu, vēlīgu muļķīti, pie tam gribēdama Visu uzzināt. Doktors šai ziņā nebija kūtrs — labprāt izrādīja visu, vērtslietas, naudu un it sevišķi sieviešu rotas.
Berta izteica vēlēšanos iegūt dažas rotas, bet ari vēlējās, lai doktors tai visu ko iemācītu.
Dr. Erasmus tiešām arī noturēja Bertu par tik nevainīgu un nezinātāju, kā arī apsolīja tai visu rādīt un mācīt, ko tā vien vēlējās.
Vai jūs vēl nekad neesat mīlējusi? — doktors jautāja Bertai.
Savu brāli mīlēju, bet vai vēl kāda mīlestība ir — to es nezinu.
Doktors nebija cilvēku pazinējs. Dabas noslēpumus viņš bija daudz studējis, bet viltīgu liekuļošanu no vientiesības neprata atšķirt.
Tā gadījās, ka doktors ar Bertu norunāja nākošā naktī satikties. Berta ap pulksten vienpadsmitiem ies pie doktora, kur tad viņam Bertai jāierāda dabas zinības. Tā bija Bertas vēlēšanās.
Un Berta?
Ļauni smīnēdama, tā noraudzījās doktoram pakaļ, kas aizgāja pa koridoru.
Ej vien, — viltniece murmināja, ,— gan es tavu mīlestību atvēsināšu. Tas muļķis — viņš mani notur par nevainīgu bērnu, kurš nepazīst dzīvi. Ak, drīz viņš atjēgsies, bet būs par vēlu.
230. nodaļa NĀVĪGS KRITIENS ZĀLUPĒ