Likās, kā kāda baiga — jā, taisni drausmīga vara sargātu pārdrošo laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Pat tuvējā Vitekindas ciemā neviens nesapņoja, ka vecās Gibih- steinas pilsdrupās apmetušies laupītāji. Laupītāji gan manīja, ka visā apkārtnē valda uztraukums, bet viņus meklēja tālu no šejienes.
Bruņoti pulki devās uz mežu kalnājiem'dienvidos, bet neviens nedomāja, ka Lips Tulians ar saviem bandītiem apmeties tepat tuvējā klints ligzdā.
Terēze bija ievērojusi, ka Gustes mēģinājums ievilkt Lipu Tulianu mīlas tīklos cietis neveiksmi. Viņa domāja, ka virsnieks atraidījis Gusti tik tādēļ vien, ka tas mīl viņu — Terēzi.
Bohēmiete gavilēja.
Terēze gan brīnījās, kamdēļ Lips Tulians nemaz nemēģina ar viņu satikties, bet tas varbūt bija pašreizējo rūpju dēļ, kā no šejienes aizkulties projām. Bet līdz tam laikam viņa arī negribēja vis gaidīt.
Terēze gribēja no Lipa Tuliana paša dzirdēt, ka viņš to mīl. Tamdēļ tā, gaismai austot, devās uz viņa guļasvietu.
Lipam Tulianam bija ļoti trausls miegs, it sevišķi, ja draudēja briesmas. Kāds akmentiņš, ko Terēze pagrūda, ripodams lika virsniekam uztrūkties un satvert pistoli.
Es jau tā esmu, — bohēmiete čukstēja.
Ā, tu, Terēze, — tas apmierinādamies čukstēja, — kādēļ tu mani traucē?
Vēsais skatiens lika Terēzes cerībām saplakt.
Es — es gribēju, — viņa stostījās, — pabūt ar tevi, mīļais!
Laupītāju virsnieks sakustējās.
Pietiek, — viņš gandrīz skaļi sacīja, — liec mani mierā. Es nemīlu tevi, neesmu tevi nekad mīlējis, tas toreiz bija trakums — es pats vairs nezināju, ko daru. Ej, Terēze, — tu esj skaista, ņem sev kādu laupītāju par mīļāko — kaislā kvēle manās dzīslās jau sen ir izdzisusi.
Viņš vēlreiz pamāja pavēlnieciski..
Terēze paklausīja un lēnām virzījās atpakaļ. Viņas sirds asiņoja, briesmīgas kaislības plosīta.
Pie tā ir Guste vainīga, — viņa elsoja, — šī ienīstā, nožēlojamā. Viņa tikmēr uzbāzās Lipam Tulianam, kamēr tas ar riebumu tai uzgrieza muguru. Un nu viņa nicinājums skar arī mani.
Ko tu tur muldi? — uzsauca pikta meitenes balss.
Terēze pacēla galvu.
Guste!
Ha, tu tā esi, čūska, — Terēze caur zobiem izdvesa.
Neliete, — Guste sauca, — kā tu drīksti mani lamāt! Tu — izdzīvotā meita, es tev acis izskrāpēšu!
Nāc tik šurp! — Terēze šņāca, — es tevi pie matiem izvazāšu!
Paliec labāk klusu, — Guste atbildēja, — tu, bezgode, gribēji virsnieku nogalināt.
Es virsniekam divreiz dzīvību izglābu. To viņš man neaizmirsīs.
Ietiepīgā muļķe, — Guste teica, — žēl, ka tevi neliku mocīt.
Ha, ha, ha, — Terēze iesmējās, — tu, nožēlojamā, it kā tas no tevis atkarātos. Es tāpat pateicu, ka esmu Lipa Tuliana līgava, un daudz netrūka, ka tevi kailu liktu uz moku rata. Zēl, bendes kalpiem būtu bijis, ko paskatīties.
Turi muti, — Guste pārskaitusies iekliedzās.
Es varu runāt, ko es gribu!
Abas stāvēja uz mūra malas. Terēze nevarēja valdīties un metās uz Gusti. Guste bija sagatavojusies, un Terēze dabūja dūres triecienu pa galvu tā ka apdulla. Guste gribēja dot vēl vienu sitienu, kad Terēze atjēgusies sagrāba to ap vidu.
Iesākās traka cīņa. Ieroču tām nebija, jo Lips Tulians tos vēl nebija devis. Spēkos vienādas būdamas, viņas sīvi cīnījās.
Garais Zamuels bija pamodies un berzēja acis.
Kas tad tur nu atkal ir? — viņš jautāja. — Tas jau izklausās kā kautiņš!
Viņš steigšus devās uz lielā mūra pusi un ieraudzīja cīnītājas.
Ka tevi piķis, — viņš iesaucās, — tās jau ir abas meitas, un nu ir matos — tik nedrošā vietā, viņas jau var nokrist.
Viņš steidzās uz priekšu un gribēja tās izšķirt, bet, iekams viņš tās sasniedza, viņas nogāzTās pār mūra malu dziļumā.
Viņš dzirdēja iekliegšanos un pieskrējis" redzēja, ka ūdens uz- šļakst gaisā un viņas abas pazūd Zālas viļņos.
Tās nu ir pie velna, — viņš murmināja, sviedrus slaucīdams, — ko nu virsnieks teiks?
Kāda dzelzscieta roka aizskāra milzi: Lips Tulians!
Zamuels īsos vārdos paskaidroja, kas noticis.
Lips Tulians aizgriezās.
Kas mani mīl — ir pazudis, — viņš neskanīgi teica, — es visiem nesu nelaimi. Ai lrkten, tu naidīgā vara, tu visu man liedzi — atriebties un mīlēt!
Viņš pavēlēja Zamuelam iet un lūkot tās izvilkt, pats domīgi skatīdamies Zālas viļņos.
231. nodaļa ZĀĻU RAGANA PIE GRĀFIENES KOZELAS
Saksijā bija aprimis karš, zviedri aizgājuši, un Hilda dzīvoja atkal Pilnicas pilī, bet karalis vēl arvien uzturējās Varšavā.
Hilda dzirdēja, ka Varšavas galmā atrodas kāda skaista poļu grāfiene Denhofa un ka lepnais Augusts piegriežot tai lielu uzmanību.
Sākumā par šīm ziņām Hilda tik pasmējās, domādama par ienaida augli no Fleminga puses. Bet šīs valodas arvien pieauga, un Hilda ar izbrīnu manīja, ka arvien retāk pienāca vēstules no karaļa.
Beidzot šīs baumas klīda tik asā veidā, ka Hilda nolēma ar kādu spiegu uzzināt patiesību. Viņa gan nemīlēja valdnieku, viņas sirds piederēja Filipam fon Mengsteinam. Bet viņai bija savs iemesls turēties varas augstumos.
Nekādā ziņā tā negribēja krist nežēlastībā. Tādēļ viņa ar Kasparu aizsūtīja karalim uz Varšavu vēstuli. Kasparam nu vajadzēja drīz atgriezties.
Grāfs Flemings vairs neuzmācās Hildai, bet turpretī viņa sekretārs, protams, grāfa uzdevumā, neatlaidīgi pūlējās uzzināt, kā varētu atriebties Hildai un viņas uzticamajai Emmai.
Hilda nezināja, ka šis mazais vīriņš vēl arvien aplido to un slepeni noklausās visu.
Sādā ceļā grāfs Flemings krāja materiālus, lai izdevīgā brīdī gāztu savu skaisto ienaidnieci.
Tā bija aiztecējis labs laiks, kad apstākļi grozījās.