Kāda nožēlojama mīla.
Doktora lielākā vājība bija skopulība un mantkārība. Tādēļ viņš cerēja no iestāstītās mantas rakšanas iegūt sev lielu bagātību, bet nu, protams, bija jānodibina ar Bertu draudzība un arī mīla . . .
Nekad vēl diena nebija tam izlikusies tik gara kā šodien.
Beidzot pienāca vakars.
Doktors Erasmus bija neizsakāmi satraukts. Viņš nemitīgi skraidīja pa dārzu, un viņa sulaiņi brīnījās, kādēļ viņu arvien tik nopietnais kungs šodien atrodas tik dīvainā garastāvoklī.
Bet Berta jau sen bija Zārbergam paziņojusi par gaidāmo satikšanos, kamēr pats doktors Erasmus pat nesapņoja, kādu bīstamu pāri ieņēmis savā mājā.
Vakariņas noturēja omulīgā garastāvoklī.
Zārbergs, kā jau arvien, bija ļoti nopietns un kluss.
Berta ar doktoru bieži mīļi uzsmaidīja viens otram.
Pēc vakariņām Zārbergs aizgāja uz savu istabu, teikdams, ka vēl gribot palasīties kādā interesantā grāmatā.
Arī Berta aizgāja, nti doktora Erasmus sirsnīgi atvadījusies…
Doktors Erasmus, priecīgi uztraukts, gaidīja norunāto stundu.
Drīz pienāca pusnakts, un doktors atvēra savas istabas durvis. Viņš satraukts gaidīja. Vai Berta vēl būtu apdomājusies — un vairs nenāks?
Viņš taisījās jau aizvērt durvis, kad sadzirdēja drēbju čaukstoņu.
Berta, — tas priecīgi iesaucās.
Jā, es nāku, — viņa atsaucās.
Doktors ieveda Bertu istabā un aiztaisīja durvis. Viņš bija pārliecināts, ka tam darīšana ar nevainīgu lauku meiteni, tādēļ saudzēja to.
Ak, kadi maldi!
Te es esmu, — Berta čukstēja un nometa mēteli.
Mīļā Berta, skaistais bērns! — doktors iesaucās.
Jā, es arī mīlu jūs, — Berta kairi čukstēja, tam cieši pieglauzdamās.
Meiča ieslīga doktora apkampienos.
Berta, mana mīļā, — doktors stostījās un mēģināja to noskūpstīt.
Berta, tam mīļi matus glāstot, pārmauca pār galvu cilpu un pamazām savilka to.
Doktors neko nejuta.
Es jūs mīlu, — Berta čukstēja, piespieda viņa galvu pie savam krūtīm un cieši savilka šņori. Doktors krāca un raustījasL
Pievelc ciešāk šņori, — Berta teica patlaban pienākušajam Zārbergam.
Nerūpējies, — Zārbergs atbildēja, — laid tik vaļa, viņš jau ir miris.
Berta atkāpās, un doktora Erasmus līķis navēlās uz grīdsegas un gulēja pie necilvēcīgo slepkavu kājām.
Viņš bija nonāvēts bez mazākā trokšņa. Sulaiņi mierīgi gulēja, un slepkavas sāka savākt doktora naudu un dārgumus.
Ko šis neģēlīgais pāris pie tam runāja, to spalva liedzas rakstīt.
Berta pavēlēja Zārbergam ielikt līķi'gultā un apsegt, lai pie pirmās uziešanas noturētu to par cieši aizmigušu.
Bet vēl nelieši nebija sasnieguši galīgo mērķi. Vēl vajadzēja izdomāt, kā smagos maisus aizgādāt projām no mājas.
Kā lai pārkļūst pār pilsētas mūri? Vai tur kādreiz tos nesasniegs taisnības roka?
233. nodaļa UZBRUKUMS MEZA DZIRNAVĀM
— Vai viss ir kārtībā, Ekold? — Vitorfs jautāja.
Viņš patlaban nāca no sargu pārraudzīšanas, kuri vēl vienmēr apsargāja spoku alu.
Dzirnavās ir viss pa vecam, — Ekolds atbildēja. — Lidu vēl arvien stingri apsargā, jo viņa grib turēt savu zvērestu un doties čigāna rokās. Nabaga skuķis ir galīgi izmisis, un jūsu līgavai ir lielas pūles viņu nomierināt.
Ko nu runā par manu līgavu, kad tu neko nezini, — Vitorfs atbildēja.
Nu, mēs taču visi zinām, ka Elzbete ir jūsu līgava, — Ekolds smējās.
Jūs nekā nezināt, — Vitorfs atcirta, — Elzbete ir nevainīga meitene, un es nedrīkstu saistīt viņas likteni ar savējo.
Nu, lai nu saprot viens cilvēks, Elzbete ir bārene, un viņa jūs mīl, to es skaidri zinu. To redz ikviens, kam ir acis pierē.
Vitorfs klusēja.
Zini ko, Vitorf, — Ekolds ierunājās, — dari tāpat kā es. Malvīne arī mani mīl, bet par mīļāko viņa negrib palikt. To es saprotu, priekš tam viņa par labu, es atradu citu ceļu. Pie robežām dzīvo kāds mūks, un viņa iesvētīšana ir tikpat laba kā cita priestera. Sis mūks mani salaulās ar Malvīni, viņa šim priekšlikumam piekrīt. Nu, dari tu tāpat. Tas jau ir vienalga, vai salaulā vienu vai divus pārus.
Vitorfs kratīja galvu un atbildēja, ka viņš taču esot laupītājs, un Elzbete nekad nekļūšot par laupītāja sievu, par to viņš jau esot pārliecinājies.
Nu, tad viņa no sirds jūs nemīl, — Ekolds atbildēja.
Elzbete mani mīl, to es zinu labāk kā neviens. Viņa pieder man, viņas sirds pukst vienīgi man. Bet viņa nekad neskūpstīs mani, kamēr es neatmetīšu šo briesmīgo amatu. Tagad tu zini, Ekold, kas
.mani nospiež, un es lūdzu tevi par to nerunāt.
Te pēkšņi atskrēja Siklers un ziņoja, ka tuvumā esot manīti īkareivji, viņus vedot kāds zinātājs.
Vitorfs pavēlēja pūst briesmu signālu. Nu visi laupītāji salasījās Ttopā, atsteidzās arī spoku alas sargi.
Kas ir? — visi jautāja, — vai jācīnās, vai pretinieks neuzvarams?
Vēl jānogaida, — Vitorfs atbildēja, — varbūt tur ir mazs. ;pulciņš, un mes to viegli varam atsist.
Piepeši atskrēja kāds sargs un stāstīja, ka viss mežs esot ka- Teivju pilns un tie nākot arvien tuvāk gan jāšus, gan kājām.
Vitorfs vēl nezaudēja aukstasinību. Viņš pavēlēja divpadsmit laupītājiem aizvest sievietes uz Greijersburgu. Pārējie palikšot še un aizstāvēšot dzirnavas. Tad viņš vēl pieteica labi apsargāt Lidu.
īsā laikā bija sajūgti zirgi. Lidai sagatavoja sevišķi slēgtus ratus, lai tā nevarētu izbēgt. Ekolds atveda Lidu un Elzbeti. Vitorfs, tam piegājis, paziņoja, ka viņām jābrauc uz Geijersburgu, kur būs •droša vieta, kamēr pārnāks Lips Tulians.
Un jūs? — Elzbete jautāja.