Mums jāaizstāv dzirnavas, — Vitorfs atbildēja.
Mans Dievs, nu atkal būs asins izliešana, — Elzbete dvesa.
Es citādi nevaru, — Vitorfs atbildēja, — tas ir mans pienākums.
Jēzus dēļ, nedariet to,.— Elzbete lūdzās.
Es nevaru, lūdzu sēdieties ratos, ir pienācis pēdējais laiks, jums jābrauc, kamēr vēl ceļš ir brīvs. Drīz, drīz — mēs nedrīkstam kavēt laiku.
Es palikšu pie jums, — Elzbete čukstēja, — es nevaru …
Vitorfs palūkojās visapkārt. Laupītāji bija atstājuši pagalmu, uz
laukuma stāvēja vienīgi Elzbete un Vitorfs.
Es palikšu pie jums, — Elbzete atkārtoja.
Vitorfs satvēra Elzbetes vēso roku.
Elzbet, — viņš kaisli čukstēja, — tu — mana vienīgā mīļotā meitene!
Elzbete viņu mīļi uzlūkoja.
Elzbet, mēs mīlam viens otru, — Vitorfs turpināja, — es jūtu, neliedzies, es to lasu tavās acīs. Elzbet, esi mana un …
Es vēlos būt tava, — viņa to pārtrauca, — jā, es mīlu tevi, bet piederēšu tik tad, ja tu atstāsi laupītāju dzīvi, tad es uz mūžu būšu tava.
Neiespējami! — viņš vaidēja. — Man jātur zvērests, Elzbet, es mīlu tevi vairāk nekā savu dzīvību un vēl nekad neesmu kādu meiteni tā mīlējis kā tevi. Bet par zvēresta lauzēju nedrīkstu un negribu palikt.
Tad es tev nekad nevaru piederēt, — Elzbete izdvesa.
Atskanēja signāls.
Pienākums sauc, — Vitorfs sacīja, Elzbeti uz pagalma vārtu pusi vilkdams, — dzīvo sveika, tu eņģeli, Geijersburgas drupās mēs atkal redzēsimies. Redzēsimies — o, ja tevi ievaino — vai pat…
Tālāk viņa nerunāja, bet šņukstēdama pieglaudās pie laupītāja 'krūtīm. Viņu lūpas satikās mīlas skūpstā.
Esi mana, mīļā, — Vitorfs lūdza.
Ja tu atsakies no laupītāju dzīves, — Elzbete čukstēja, — tad es tev piederēšu — mūžam …
Tālumā atkal atskanēja signāli.
Mani sauc, — Vitorfs uztrūkās, — pienākums sauc! Nāc, Elzbet, uz ratiem.
Viņa šņukstēdama gāja tam blakus un paklausīgi iekāpa ratos.
Projām, projām, — Vitorfs skubināja, — brauciet pār Sacen- steinu — tur neviens jums nestāsies ceļā.
Zirgi devās uz priekšu, un aizsegtie rati drīz aizripoja, kamēr pārējās laupītāju skuķes jau sen bija pazudušas meža tumsā.
Meža dzirnavnieks bija palicis viens un piebiedrojies laupītājiem mz kopēju cīņu.
Vitorfs piegāja pie viņa.
Cīnītāju mums diezgan, — viņš teica, — steidzieties labāk dzirnavās un nobēdziniet mantu, kas tur vēl atrodas. Mēs nezinām, vai varēsim meža dzirnavās noturēties.
Dzirnavnieks palocīja galvu un iesteidzās dzirnavās.
Vitorfs vēroja savus ļaudis.
Viņš patlaban gribēja kaut ko sacīt, te iztālēm norībēja šāviens. Sekoja vēl otrs, trešs un pēc tam vesela zalve.
Cīņa ir sākusies, — laupītāji sauca, — iesim biedriem palīgā!
Nē," — Vitorfs uzsauca, — jūs paliksit še. Mūsu posteņi nostādīti par daudz izklaidus, lai mēs katram kaut cik varētu palīdzēt. Gan tie atkāpsies, un tad mēs aizstāvēsimies.
Laupītāji bija raduši paklausīt bez ierunām. Viņi pazina Vitorfu un zināja, ka viņam piemīt neparasta enerģija un arī izglītības ziņā tas stāv tālu pār viņiem. Tādēļ viņi bez ierunām paklausīja virsnieka vietnieka rīkojumam.
Tālumā sprakšķēja šāvieni, kas liecināja, ka tur norisinās sīva cīņa.
Pamazām cīņas troksnis tuvojās meža dzirnavām, jo laupītāju priekšposteņi lēnām kāpās atpakaļ, lai savienotos ar galvenajiem spēkiem.
Nikns cīniņš, — Vitorfs sacīja, — tik sparīgi mūsējiem vēl nekad nav.uzbrukts. Un, ja es nemaldos, tad kareivjus ved kāds nodevējs.
Taču ne no mūsējiem?
Nē, tas ir izslēgts. Bet kāds no Zārberga ļaudīm būs varbūt mums uzrīdījis baltos mundierus. Var jau arī būt, ka nodevējs ir kāds cits. Gan jau vēlāk redzēsim.
Cīņas troksnis nāca arvien tuvāk.
Starp eglēm parādījās kāds laupītājs. Tā seja bija apkvēpusi pulvera dūmiem, kas liecināja, ka viņš turējies varonīgi.
Vitorf, — tas jau iztālēm sauca.
Surp!
Elle ir vaļā, — laupītājs sauca, — mežā ir vesels karaspēks. Un vai jūs varat iedomāties, kas tos ved?
Nu?
Zāļu ragana! — laupītājs kliedza. — Es viņu pats savām acīm redzēju.
Vai ļaudis no mums nav atkrituši?
To nevar teikt, es nupat vēl lielāko daļu redzēju. Un baltie krīt viens pēc otra.
Aiz kokiem parādījās vēl vairāki laupītāji, un izstādītie priekšposteņi drīz vien bija atkāpušies līdz pārējiem.
Trūka tikai viens, tas bija kritis.
Vitorfs paskatījās apkārt.
Ieņemt dzirnavas, — Viņš nokomandēja, — puse no mums lai aizsargā ēku, pārējie neļaus ieņemt atpakaļceļu uz klintīm. Padzīsim baltos atpakaļ un sadosim tiem piparus. Lai dzīvo Lips Tulians, lai dzīvo melnā gvarde!
Lai dzīvo! — laupītāji pērkoņbalsīs atsaucās un acumirklī ieņēma pozīcijas.
Drīz vien it visur šķīda ugunis, dūmi mutuļoja pa logiem laukā, un īsta ložu krusa bira kareivju rindās, kas patlaban no meža iznāca klajā.
234. nodaļa NEĢĒLĪBA UN VILTUS
Kamēr doktora Erasmus sulaiņi gulēja saldā miegā, viņa slepkavas naski vāca kopā nogalinātā mantas.
Viņi atrada vairāk, nekā bija cerējuši, jo doktoram bija bagāti vecāki, un viņš arī pats bija centies pavairot savu bagātību.
Kā brīnumārstam un noslēpumaino zinību pratējam tas viņam nenācās grūti, ta ka Zārbergs ar savu biedreni atrada veselu baga- tību.
Viņi visu sabaza divas kules.
Nolādēts, cik smags, — Zārbergs teica, maisu pacilādams, — ar tiem mēs nevarēsim pārkāpt mūri.
Berta palocīja galvu.
Es savu maisu nemaz nevaru panest, — viņa atbildēja.