Jā gan.
Tas ir skaisti. Tur, augšpus Vitekindas, jau mēs satikāmies ar jūsu augsti mācīto pavēlnieku. Mēs toreiz meklējām tas savadas zāles, kuras šorīt izraksim.
Sulaiņi nedomāja neko ļaunu.
Berta un Zārbergs iekāpa ratos.
Berta ar gudru ziņu bija noslēgusi visas doktora istabas un atslēgas paņēmusi līdz.
Pagalma vārti tika atvērti, un rati izbrauca laukā.
Berta smējās vien.
Nu, vai redzi, ka man bija taisnība, — skuķe sacīja, — tikai šādā ceļā mēs varējām atstāt pilsētu, un tagad mums nenāksies grūti abus sulaiņus piemuļķot.
Tu esi_ lieliska meiča, — Zārbergs iesaucas, apkampdams skuķes kairo stāvu.
Rati ripoja uz Zālupes pusi, un slepkavu pāris drīz vien atradās Vitekindas ciema tuvumā.
Zārbergs atvēra karietes lodziņu.
Brauciet pa kalnu augšā, — viņš uzsauca sulaiņiem, — ciemā mums nav jāiebrauc. Pieturiet mazajā aizā pretī Gibihsteinas drupām, tur mēs dosimies meklēt noslēpumainos stādiņus.
Sulaiņi paklausīja.
Drīz vien rati smagi brauca kalnā. Šaurajā gravā tie apturēja; no turienes skaidri varēja redzēt pils atliekas.
Zārbergs nevarēja zināt, ka tur iemīt viņa bīstamākais ienaidnieks. Viņš ātri uznesa naudas maisus kalniņā un pieteica sulaiņiem, lai tie viņus netraucē. Sulaiņi palika pie ratiem.
Zārbergs ar Bertu iestiepa maisus krūmos.
Nu šie muļķi mūs var gaidīt līdz pastardienai, — Zārbergs teica, — mēs apraksim mantu tepat un pirmā izdevīgā gadījumā izņemsim.
Augšā, klints kraujā, kā spoki agrā rīta krēslā kustējās ēnas.
235. nodaļa LIDA TUR SAVU ZVĒRESTU
Laupītāju pulciņš pa vientuļu taciņu lēnām devās uz Geijers- burgu.
Aizbraucēji, pa mūža mežu ceļodami, vairs nedzirdēja šāvienus. Viņi brauca pa Pokavas upes krastiem, pa ļoti šauru taciņu. Lidas rati brauca paši pēdēj'ie.
Malvīne un Barbara jāja uz zirgiem. Lida domāja par savu zvērestu un par Kremo. Bet nu viņu turēja kā cietumnieci, protams, tādēļ, lai viņa nekristu brūno čigānu varā.
Lida tomēr uzskatīja zvērestu par augstāko un svētāko lietu — un viņa taču bija zvērējusi. Lai gan viņa skaidri zināja, ka nav glābiņa un kā Kremo sieva nespētu dzīvot, viņa tomēr gribēja turēt zvērestu, kļūt par čigāna sievu, bet tikai vārda pēc — un jau kāzu naktī, pirms Kremo to būtu skāris, iedurt sev sirdī dunci.
Ar līdzīgām domām mocīdamās, Lida brauca pa Pokavas milzīgajām gravām, gar Sacensteinas klintīm, kur rūķīši glabājot zeltu un sudrabu.
Sī vieta bija vārda pilnā nozīmē tuksnesis, un Lida satrauktu sirdi raudzījās gravās.
Pēkšņi atskanēja skaļi kliedzieni un šāvieni, Elzbete uztraukta atvēra ratu lodziņu, lai redzētu, kas tur notiek.
Uzbrucēji bija čigāni, kas laupīšanas nolūkā uzbruka laupītāju, karavānai.
Lida tūliņ pazina, ka šie brūnie nelieši ir no Kremo bandas.
Čigāni neticami ātri ierāva krūmos dažus zirgus un meitas.
Laupītāji gan šāva, bet meža dēli uzmanīgi izvairījās no lodēm, un tikai rets čigāns saļima, tos biedri zibensātrumā ierāva biezoknī.
Karavāna salasījās uz upes krasta kādā laukumiņā, lai labāk spētu aizsargāties pret lielo uzbrucēju pulku.
Čigāni bija pienākuši pavisam tuvu pēdējiem ratiem. Lida ieraudzīja Fatimu un, skaļi iekliegušies, atrāvās ratos atpakaļ.
Tur ratos sēž zvēresta lauzēja! — Fatima kliedza. — Nolādētā zvēresta lauzēja. Tu esi lauzusi zvērestu un tādēļ esi pazudusi uz visiem laikiem.
Es neesmu zvēresta lauzēja, — Lida atbildēja.
Kučieris izrāva pistoli.
Nekrietnā brūnā kaķe, — vecais rūca, — še tev viena zila pupa.
Norībēja šāviens, un Fatima saļima. Viņa bija ievainota plecā, čigāni to ātri ienesa krūmos.
Es nolādu zvēresta lauzēju! — Fatima vēl krūmos sauca.
Čigāni atrāva ratu durvis, un Lida, veikli izlēkusi, jautāja pēc
Kremo.
Čigāni atbildēja, ka Kremo vēl esot slims un tādēļ atrodoties nometnē.
Labi, es iešu pie viņa, es turēšu savu zvērestu, — Lida sacīja.
Dzīvo vesela, mīļā draudzene! — Lida uzsauca Elzbetei un pazuda krūmos.
Lida, Lida! — Elzbete sauca, bet viņas atbalss vien atskanēja mežā.
Nedaudz minūtes vēlāk bija atkal iestājies klusums.
Čigāni ar savu laupījumu bija aizsteigušies, un uztrauktie Lipa Tuliana ļaudis apskatīja zaudējumus.
236. nodaļa MEZA DZIRNAVU AIZSTĀVĒŠANA
Kamēr tumšajos mežos karavāna aizstāvējās pret čigānu uzbrukumu, Lipa Tuliana paslēptuvē asinis tecēja straumēm.
Vitorfs ar lielu uzmanību vadīja aizstāvēšanos, un viņa ļaudis bija ta paslēpušies, ka tie varēja apšaut uzbrucēju pūli.
Jaunais laupītājs bezbailīgi stāvēja pie vārtiem, drūmi skatīdamies uzbrucējos.
Paskaties, — viņš uzbilda Ekoldam, — tur jau ir ari zāļu ragana. Palūko, vai tu šo veceni nevari aizraidīt uz viņpasauli.
Es jau divas reizes izmēģinājos, — laupītājs atbildēja, — un lai arī parasti šauju ļoti labi, viņai tomēr neizdevās iemērķēt. Tai, Vitorf, palīdz elles gari!
Vitorfs neatbildēja.
Viņa ir saskaitusies par to, ka mēs apsēdām viņas alu, — Ekolds turpināja, — sazin velns, kā viņa izbēgusi.
Varbūt pa kādu apakšzemes eju, —Vitorfs mierīgi atbildēja.
Laupītāji izšāva. Virsnieks, kas gāja zāļu raganai blakus, krita,
bet zāļu ragana, spalgi smiedamās, lēkāja šutp un turp kā traka.
Uz priekšu, uz-priekšu, — viņa uzsauca kareivjiem, — tā ir laupītāju ligzda, lai neviens mums neizmūk!
Ekolds rādīja domīgu seju.
Klausieties, Vitorf, viņu ir pārāk daudz, mēs nevarēsim turēties.