Un, kad atklāsies slepkavība, viņi jau būs aiz deviņiem kalniem.
Viss bija viltīgi apdomāts un tomēr negāja tik gludi, kā slepkavas vēlējās, jo abi nebija pamanījuši kādu noslēpumainu stāvu, kas rīta krēslā parādījās uz augstienes.
Surp maisus, — Zārbergs sacīja, — pēc tam bedri pamatīgi aizbērsim un apklāsim svaigām velēnām.
Bertā pacēla galvu.
Kas tas? — viņa čukstēja.
Vai tu ko dzirdi, bērns?
Jā, krūmos nupat čaukstēja, es skaidri dzirdēju.
Zārbergs glūnēja.
Es nekā aizdomīga neredzu, Berta.
Es jau arī nekā neredzu, bet man atkal likās, ka krūmājā kaut kas šūpotos.
Tas būs bijis vējš.
Gaisā nav ne vēsmiņas.
Zārbergs tagad domāja, ka tur kāda lapsa vai zaķis aizcilpojis, un pašreiz gribēja atkal apgriezties pret bedri.
Te Berta iekliedzās.
Ha, viņi nāk, projām, projām!
Zārbergs zibensātrumā apsviedās apkārt. Viņš ieraudzīja vairā- * kus vīriešus metamies šurp, un tad arī viņš iekliedzās.'
Nolādēts — mani kādreizējie biedri. Jābēg projām, projām, Berta!
Laupītājs ka briedis iecilpoja krūmos.
Berta sekoja. Bet te viņai paslīdēja kāja, viņa pakrita, gribēja atkal piecelties, bet viņu jau sagrāba spēcīgas rokas.
Nevienu skaņu, skuķe, — skanēja apslāpēta balss, — vēl vienu kliedzienu, un tu būsi pagalam.
Slepkava redzēja pazibam dunci.
Kamēr divi uzbrucēji turēja Bertu, pārējie aizsteidzās ķert Zārbergu.
Pagāja labs laiks, kamēr tie atgriezās.
Viņš izbēga, Zarnuel, — viens no tiem iesaucās, — es jau vienmēr teicu — Zārbergs var skriet kā kurts.
Milzis, kas turēja Bertu, rādīja neapmierinātu ģīmi.
Zēl, — tas īgni sacīja, — virsnieks būtu ļoti priecājies, ja mēs šo nelieti būtu aizgādājuši pie viņa. Muļķīgi, ka viņš aizbēdzis, bet ko lai dara?
Viņš rādīja uz maisiem.
Paskatieties, kas tur iekšā, Zārbergs tos gribēja aprakt.
Laupītājiem tas divreiz nebija jāsaka.
Deviņi pērkoni, maiss ir ellīgi smags. Paskatīsimies, kas tur ir iekšā — ā!
Oho, — otrs iesaucās, — Zārbergs savu amatu nav aizmirsis, iekšā ir īsti dārgumi — kur viņš tos var būt salaupījis?
Tagad mums nav laika prātot, sasieniet maisus un ņemiet laupījumu līdz uz Gibihsteinu.
Maisi ir pārāk smagi.
Tad sadaliet pa mazākām daļām, gan tad ies, — milzis, Bertu ciešāk sakampdams, sacīja.
Skuķe locījās kā čūska.
Viņai sasēja rokas uz muguras. Pēc tam pieci- laupītāji veda Bertu pa kalnu lejā uz Zālupes pusi. Jo zemāk viņi nokāpa, jo biezāka migla tos apņēma, tā kā beidzot pats savu roku vairs nevarēja saredzēt.
Bertu iecēla vieglā laiviņā un pārcēla otrā krastā.
Drīz vien tie jau tuvojās veciem, sagruvušiem mūriem.
Hallo — kas jums tur ir? — atskanēja kāda balss.
Kāda skuķe, virsniek, viņa atradās jūsu veca paziņas sabiedrībā. Šis nelietis, diemžēl, izmuka.
Kurš tas bija?
Zārbergs!
Virsnieks uzlūkoja Bertu ar tādu skatu, ka viņai sametās bail.
Kas tu esi? — viņš jautāja.
Nabaga meitene.
Kā tu satikies ar Zārbergu?
Tas ir mans līgavainis, — Berta atbildēja, — viņš grib mani precēt.
Skuķe, tu mani gribi mānīt. Šos maisus tu ar savu biedru gribēji aprakt. Kur jūs tos laupījāt?
Es nezinu, kungs, ko jūs domājat, — tie maisi ir mūsu īpašums.
Es visu dabūšu zināt, ko vien gribēšu, — viņš bargi atteica. — Tu, skuķe, būtu pirmā, kas neklausa Lipam Tulianam.
Berta briesmīgi iztrūkās. Viņa bija domājusi, ka kritusi vienkāršu klaidoņu rokās, un nu uzreiz dzirdēja, ka atrodas pie briesmīgā laupītāju virsnieka, par kuru Zārbergs tik daudz bija stāstījis un kurš bija Zārberga niknākais ienaidnieks.
Berta neviļus nometās ceļos.
Nenonāvējiet mani! — skaistā grēciniece lūdzās.
Lips Tulians dzestri skatījās viņā.
Vispirms es uzzināšu, kādus nedarbus tu kopā ar Zārbergu padarīji, — viņš atbildēja, — no tā būs atkarīgs tavs liktenis?
Viņš pavēlēja, lai Bertu ieved pagrabā un stingri apsargā.
Lips Tulians gaidīja savus izlūkus, kas drīz arī ieradās ar jaunām ziņām. Zārbergs atkal esot kaut ko izdarījis.
238. nodaļa ATKAL PIE ČIGĀNIEM
O, ko es izdarīju, kādam liktenim es eju pretī? Bet es tak nevarēju citādi, mani saista zvērests — mans briesmīgais zvērests!
Tā bija Lida, kas tā žēlojās.
Čigāni ar laupījumu nebija sevišķi apmierināti, jo viņiem bija arī smagi zaudējumi. Uz dažiem zirgiem bija uzsieti līķi un ievainotie, starp pēdējiem atradās ari skaistā Fatima.
Viņa bija smagi ievainota, bet pie samaņas un naidīgi vēroja Lidu.
Neviens tomēr Lidu neaizskāra, jo zināja, ka Lida ir viņu virsaiša līgava, bet Lida bija ļoti izmisusi. Viņa gribēja izpildīt savu zvērestu, apņēmusies vārda pēc kļūt par Kremo sievu, bet pirmā vakarā pati sev padarīt galu.
Neviens viņu neievēroja, jo steidzās tikt drošībā, baidīdamies no Lipa Tuliana atriebības.
Gājiens arī nebija tāls, drīz vien parādījās varenas klintis, kuru aizās atradās daudz alu.
Tās bija tā sauktās «rūķu pilis», un dziļajās aizās nu ievilkās čigāni.
Bija jāiet pret stāvu kalnu, tā ka no sākuma vajadzēja rāpties, pēc tam iet pa šauru plaisu dziļi klintī, kas arvien kļuva platāka un beidzot izvērtās plašā alā.
Te atradās visi cilts vecākie un virsaiša ģimene. Vairākās mazās aliņās bija iekārtotas guļamtelpas, tās bija aizkārtas ar netīrām segām.
Vienā tādā alā gulēja slimais Kremo, pie alas ieejas sēdēja viņa māte, kura, Lidu ieraugot, aicināja to sev klāt.
Skaties, meitiņ, tur guļ tavs līgavainis, — vecene teica, netīros aizkarus atbīdīdama.