Kremo gulēja, vienos saišķos savīstīts.
Mana līgava, — Kremo ķērca, — tu atnāci, gaidi, kamēr būšu vesels — tad tu būsi mana!
Lidai pārskrēja auksti drebuļi.
Vecene mierināja Kremo, lai neuztraucoties un saudzējot savu veselību.
Es gribu drīz izveseļoties un iegūt Lidu, — Kremo murmināja.
Viņa jau ir tava, — vecene atteica, — guli vien mierīgs un pacieties, tu būsi drīz vesels un apbrīnosi lielo laupījumu, ko tavi biedri atņēmuši Lipa Tuliana ļaudīm.
Pa tam tika atvesta ievainotā Fatima.
Vecā čigāniete klaigāja un skrēja kā traka.
Mana Fatima, — vecene gaudās, — kas tev to darīja?
Kāds no Lipa Tuliana ļaudīm, — Fatimas nesēji atbildēja.
Fatimu atguldīja alā uz mīksta pēla. Tā naidīgi vēroja Lidu un
teica, lai Lidu iesprostojot alā, citādi tā aizbēgšot.
Vecene sakampa Lidas elkoni un aizveda pie alas, kuru tā bez vecenes atļaujas nekad nedrīkstēja atstāt. Lepni un mierīgi Lida iegāja savā sprostā.
Tad vecene aizgāja iztīrīt un pārsiet Fatimas ievainojumus.
Fon Greifensteina meita nu atkal ir mūsu varā, — Fatima šņāca, — lai nu vecais meklē savu bērnu. Lidu viņam nekad neredzēt!
Nekad, nemūžam, — vecā piebalsoja. — Tas par to, ka mūsējos nieka zādzības dēļ pavēlēja ieslodzīt cietumā.
Vecā čigāniete vēl pastāstīja Fatimai nākošos plānus. Bija tik jāsagaida Kremo izveseļošanās, iad visi čigāni dosies atriebties vecajam pulkvedim. Vispirms nonāvēs pilskungu un virsnieku Maksi fon Stenburgu, tad aplaupīs un nodedzinās pili. Sī iemesla dēļ čigāni uzturējās Greifensteinas tuvumā.
Viņi zināja kādu piķi, ar kuru aplaistot, uguni vairs nevarēja nodzēst. Ar šo līdzekli tie bija nolēmuši nodedzināt pili.
Vecais virsaitis — Kremo tēvs — bija miris, un Kremo neļāva bez viņa neko darīt; bet, kad tas atveseļosies, pirmais darbs būs atriebības gājiens uz Greifensteinu. Tad lepnajai Greifensteinas pilij būs jāsakrīt pelnos.
Turpinājums nakamaja burtnīca,
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Septītā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Septītā burtnīca
239. nodaļa Pēc cīņas
Sarkana blāzma apspīdēja tuvējās klintis un mākoņainās debesis. Tur kvēloja Lipa Tuliana izdegusi nometne — meža dzirnavas.
Karstums vēl bija tik liels, ka tuvumā nevarēja rādīties.
Virsnieki bija mitējušies apšaudīt klintis, jo saprata, ka ir veltīgi šturmēt tik varenu dabas cietoksni. Tādēļ virsnieki pavēlēja kareivjiem atkāpties; pēc īsa brīža starp klintīm un meža dzirnavām vairs nebija neviena cilvēka.
Nu viņiem pietiek! — Šiklers ierunājās.
Jā, nu ir diezgan, nu tie dodas atpakaļ, — Vitorfs atbildēja,
bet ko tas līdz, meža dzirnavas ir nodegušas.
Viņš atcerējās Elzbeti, kurai jau vajadzēja atrasties Geijersburgā.
Redziet, kur vazājas zāļu ragana! — kāds laupītājs kliedza,
nodevēja, kas atveda kareivjus, jo citādi neviens mūs nebūtu atradis.
Nošaujiet to! — vairākas balsis sauca.
Norībēja šāvieni.
Zāju sieva kā pats nelabais spiedza, mēdījās un lēkāja.
Jau vairākas reizes uz viņu mērķēja un izšāva, bet tā nebija nošaujama. Bez tam viņa neganti zaimoja un kaitināja laupītājus.
Beidzot es atmaksāju Lipam Tulianam! — viņa ķērkstošā balsī kliedza, — viņam jāmācās pazīt mani. Neviens nedrīkst aizskart meža raganu, es varu nežēlīgi atriebties.
Sadusmotie laupītāji vēlreiz izšāva, bet ragana joprojām lēkādama ņirgājās.
Beidzot kāds laupītājs uzprasīja Sikleram, vai došot tam dukātu, ja viņš nošaušot raganu.
Siklers apsolīja divus dukātus, ja tik varot šo briesmekli nošaut.
Burvība pret burvību, — laupītājs sacīja un izņēma no naudas maka jaunu zelta dukātu un, to salocījis, ielādēja šautenē.
Nu tad triju velnu vārdā! — laupītājs izšaudams iesaucās.
Ragana palēcās gaisā, tad saļima, noraustījās un pēc nedaudz
mirkļiem tā bija jau mirusi.
Laupītāji uzgavilēja, jo ragana bija nošauta ar dukātu.
Kareivji iesāka rīkoties, lai dotos atpakaļ. Viņiem bija diezgan lieli zaudējumi, un tie nekādus lielus slavas laurus vairs nekāroja.
Nošautos un ievainotos salasīja, un kāds virsnieks turēja runu.
Mēs gan Lipu Tulianu nesagūstījām, bet es droši varu derēt, ka laupītāju vadonis guļ aprakts še zem pelniem.
Cilvēki pa laikam tic tam, ko viņi vēlas, tamdēļ visi uzgavilēja, būdami tai pārliecībā, ka Lips Tulians vairs neatrodas starp dzīvajiem.
Drīz vien kritušie un ievainotie bija savākti, salikti ratos un iesākās atpakaļgājiens.
Zāļu raganas līķi pameta turpat, jo māņticīgie kareivji neuzdrošinājās to aiztikt.
Laupītāji sapulcējās ap nodegušajām dzirnavām, un dzirnavnieks apskatījies teica, ka paslēptās mantas esot veselas. Tiklīdz ogles būšot atdzisušas, tās izņemšot un paglabāšot citur.
Vitorfs izteicās, ka tagad nekas cits neatlfekot, kā tūliņ doties uz Geijersburgu. Pie meža dzirnavām jāatstājot kāds sargs, kas, Lipam Tulianam pārnākot, visu paziņošot.
Tā arī izdarīja.
Nākošajā dienā visos ciemos un pilsētās izplatījās vēsts, ka Lips Tulians līdz ar viņa mitekli sadedzināts, ko tas gan sirdīgi līdz beidzamajam aizstāvējis.