Viņš papurināja galvu, bet meitene to nemanīja.
Neviens no jūsu ļaudīm nevar lielīties, ka es būtu viņa mīļākā bijusi, — viņa dedzīgi turpināja. — Neviens nav mani aizskāris, to es jums zvēru pie visa, kas man ir dārgs un svēts.
Nepārprotiet mani, Gustiņ, — Lips Tulians atbildēja. — Es jau zinu, ka meža dzirnavnieka meita atraidījusi katru puiša tuvošanos. Bet tomēr . . .
Kas, jel runājiet! — viņa sauca, arvien vairāk iekarsdama.
Es nevienu vairs nemīlēšu, — Lips Tulians tikko sadzirdami teica. — Manī viss ir miris, tukšs. Nē, nē, vēl vienas jūtas tur dzīvo, tās šaudās un deg kā uguns!
Mīla, — Guste sacīja.
Nē, atriebība, — Lips Tulians atbildēja.
Sos briesmīgos vārdus viņš izrunāja tik maigi, bet tumšajās acīs gailēja patiesi drausmīga liesma; bandītu vadonis tiešām pazina vēl vienīgi savu atriebību.
Guste uzlūkoja viņu izbijusies un apbrīnodama; nekad tas viņai nebija licies tik skaists un iekārojams, kā šinī acumirklī.
Kaisles uzplūdā tā aptvēra viņu ap vidu.
Es jums palīdzēšu, — Guste murmināja. — Dienu un nakti iešu jums līdzi. Ak, neatstumiet mani! Sieva atrod ceļu, kad vīrs to pazaudē. Es atriebšos tiem, kas jūs vajāja, bet ņemiet mani, atbildiet manai mīlai, kas gatava nest katru upuri.
Viss velti, Gustiņ, manu apņemšanos nekad nevar satricināt, jūs jau_ mani pazīstat!
Ā, jūs mīlat Elzbeti, — Guste pēkšņi iekaisa, trakas greizsirdības pārņemta. — Tādēļ jūs mani atstumjat, — viņa aizvainota turpināja. — Ha, vai es jums neesmu diezgan skaista, vai arī jūs mani ienīstat tādēļ, ka esmu tikai meža dzirnavnieka meita?
Nekā tamlīdzīga, Gustiņ; jūs esat skaista, bet jūs varat darīt laimīgu kādu citu!
Es negribu, nē; es gribu, lai jūs mani mīlētu, nevienu citu es nevaru ieredzēt. Un es nemaz neprasu, lai jūs mani ņemat par sievu, to es neprasu. Tik mīlu, mīlu es lūdzos. Ņemiet mani sev, es dodu jums visu, kas man ir, jā, visu … visu!
Tik Lips Tulians varēja pretoties, kad tik jauna, daiļa meitene klusā, vientuļā naktī lūdzās mīlu. Viņš ātri piecēlās no savas guļamvietas.
Ejiet, Gustiņ, — viņš teica, trīcošo meiteni uz priekškara pusi bīdīdams. — Man ir strauja sirds un pārbaudījums bija grūts, bet es gribu palikt uzticīgs savai Hedvigai.
Meitene stāvēja ārpusē, priekškars jau atkal bija ciet. Bet mežonīgā kaisle lauzās uz āru ar savu pirmatnējo spēku.
Tu negribi mani mīlēt? — apslāpēti vārdi raisījās pār drebošām lūpām. — Bet tev tas jādara, jo es gribu, un tu man piederēsi. Neviena cita tevi neapkamps mīlā, pat tava Hedviga, lai arī man ar katru Sāncensi vajadzētu izrēķināties ar auksto tēraudu! Ha, šī tikumīgā Elzbete, viņai jāpazūd, viņš nedrīkst to vēlreiz redzēt. Tagad es zinu, ka ienīstu viņu!
Nabaga Elzbete, kāds gan būs tavs liktenis?
12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA
12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA
Aiz Prāgas pilsētas mūriem grima asinssārta saule, tās stari zeltīja Hradžinas pils torņus un logus. Sī pils stāvēja uz augstas kraujas klints kā skaistās Moldavas pilsētas valdone. Vakara zvani no baznīcu torņiem atbalsojās kalnos un mežos, kas plašā apkārtnē apņēma pilsētu.
Tur ar saviem klaidoņiem bija apmeties Lips Tulians.
Saprotams, ka tie nevarēja ceļot kopā pa biezi apdzīvoto Bohē- miju, un tādēļ, pārģērbušies kā zemnieki, mednieki un tirgoņi, pa vienam bija salasījušies norunātā vietā.
Arī skuķes bija līdzi, jo laupītāji bez viņām nevarēja iztikt — no tām viņi ievāca visas galvenās ziņas.
Laupītāju nometnē sevišķi stingri tika ievērots klusums. Viņi" uzturējās biezā mežā, grūti pieejamā vietā, zinādami, ka Prāgas gubernators ir viņu bīstamākais ienaidnieks, un mazākās neuzmanības dēļ varēja sagaidīt, ka tas pavēlēs kareivjiem pārmeklēt visu apkārtni.
Zārberga nometnē nebija, tikai pats Lips Tulians un Vitorfs ar saviem ļaudīm. Jaunais vadonis stāvēja kādā pakalnē un skatījās pāri uz tālo pilsētu.
Viņš dzirdēja zvanus, taču tie viņam nevēstīja mieru, bet sauca atriebt. Tagad viņš gribēja atmaksāt par visu, ko cietis. Ar procentiem atmaksāt.
Beidzot, beidzot, — laupītājs murmināja. — Tur ir pilsēta,, tur ir Hradžina, gubernatora sēdeklis! Tur dzīvo Hedviga ar ienīsto vīru, ja nav mirusi. Ha, pacieties vēl īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds„ atriebējs ir klāt — sargies, grāf Martinic, skaistās Moldavas pilsētas asinssuns!
Aiz jaunā vadoņa tuvojās soļi. Nācējs bija Vitorfs.
Vai izlūki jau atpakaļ? — Lips Tulians jautāja ar ierasto- mieru.
Vēl nav, virsniek, un Zārberga ari vēl nav, tas katrā ziņā jau iet pats savu ceļu. Sis līdējs varbūt pat tīko pēc jūsu dzīvības!
Lips Tulians nicīgi iesmējās:
Es nebīstos Zārberga, jo viņš ir ļoti bailīgs. Jau daudzreiz esmu par to domājis, vai neparādīt viņam ceļu. Bet viņš un viņa bohēmieši mums tagad vajadzīgi.
Vitorfs piebalsoja.
Viņš palika uz vietas, bet Lips Tulians, viņam pamādams, devās tālāk. Vitorfs saprata, ka vadonis grib būt viens ar savām atriebības domām.
Bandītu vadonis iegāja biezā, tumšā egļu mežā.
Mežs bija viņam svešs, tomēr viņš soļoja tik droši, it kā še būtu uzaudzis. Laupītāju vadonis gāja arvien tālāk.
Pēkšņi viņš apstājās un ieklausījās. Vai krūmos' čukstoši nesarunājās? Tūliņ viņš ievēroja arī platu, gaišu svītru, kas gāja caur mežu un bija tālu redzama.
Lips Tulians ieraudzīja tālumā kaut ko sarkanu un, labāk apskatoties, redzēja kādu zemnieku sievu tuvojamies ar saini uz muguras.
Balsis krūmājā kļuva skaidrākas. Vadonis klusiņām līda tuvāk.
— Tur nāk kāda sieva, — viņš dzirdēja. — Tā bez šaubām būs bijusi tirgū, laba summiņa spožo guldeņu būs makā,. Tie mums jādabū.