Ziņu uzņēma divējādi. Ciemos pieminēja viņa labos darbus, un nabagi to pieminēja dziļi satriekti.
Pilsētā turpretim valdīja neprātīgas gaviles. Jo te visi Zārberga kauna un grēka darbi bija pierēķināti Lipam Tulianam.
Ļaudis to nezināja, jo Zārbergs visur bija uzdevies par Lipu Tulianu, un tādēļ Saksijas pilsētās vakara lūgšanās skaitīja:
— Kungs, atpestī mūs no ļauna un no Lipa Tuliana.
Un tagad mežonīgais laupītāju vadonis esot beigts? To stāstīja cits citam. Kareivji bija atnesuši šo ziņu, un, ko tie stāstīja, tas jau nevarēja būt meli.
Bailīgo pilsētnieku sajūsma bija neizsakāma, jo nu.melnā gvarde ar visu vadoni bija iznīcināta.
Bet laukos daža laba nabaga ģimene domāja pavisam citādi.
Jo Lips Tulians daudzreiz bija atvieglojis apbēdināto mokas un dažu labu reizi nelaimīgo izglābis no bojāejas.
Nabagajiem laupītāju vadonis bija pats labdarības eņģelis.
Daudzi nemaz nevarēja saprast, kā šis labais cilvēks varēja pastrādāt tādus grēka un kauna darbus kā Lihtenavā un vēl citur. Vai tad Lips Tulians būtu prātu zaudējis?
Tā dažs labs sev vaicāja.
Nu, gan ar laiku viss atklāsies!
240. nodaļa SLEPKAVU PĀRA GRĒKU SARAKSTS
Laupītāji daudzreiz bija redzējuši savu virsnieku augstākā mērā saniknotu un bailēs meklējuši patvērumu.
Šoreiz Lips Tulians bija ārkārtīgi uztraukts, bet viņa dusmas neizpaudās trakošanā.
Viņš bija pavisam kluss, bet taisni šī klusēšana bija visdrausmīgākā.
Lipa Tuliana izlūki atnesa ziņas par Zārberga slepkavībām Lihtenavā un daudz citām, kurās tas bija uzdevies par Lipu Tulianu.
Garais Zamuels lika priekšā virsniekam šo «elles suni» iznīcināt. Un sagūstītā meita esot visur bijusi līdz.
Lips Tulians noklausījies lika atvest meitu.
Garais Zatnuels ar Baumani atveda Bertu, kura drebēja pie visām miesām, uzlūkodama virsnieka draudošās acis.
Skuķe, — virsnieks to uzrunāja, — tu briesmone cilvēka veidā, tu nonāvēji Lihtenavas kungus un viņu bērnus!
Berta vilcinājās atbildēt.
Vai tu vēl gribi liegties, tu neliete? — virsnieks jautāja.
Es nesaprotu, kādēļ jūs ar mani tā apejaties, — Berta spītīgi atbildēja. — Jūs taču arī paši esat laupītāji un būsit kādu nonāvējuši. Un arī Zārbergs nav nekas vairāk kā tik laupītājs.
Mani ļaudis vēl nekad nav aizskāruši sievietes, bet tu, nežēlīgais radījums, tu iznīcini pat savas kārtas piederīgos.
_ — Es nenonāvēju tās meitenes, — Berta atbildēja, — to izdarīja Zārberga biedri, es nonāvēju tik muižkundzi — to es neliedzos.
Nonāvēji? — virsnieks jautāja, — nē, saki labāk, ka tu viņu spīdzināji, durstīji.
Tas nav tiesa, — Berta pretojās, — tas notika tik tādēļ, ka man vēl nebija droša roka. Zārbergs man uzdeva nogalināt kundzi, man vajadzēja vairākas reizes durt, kamēr tā nobeidzās.
Riebeklis, — Lips Tulians sašutis aizgriezās, arī Zamuels nodrebēja, dzirdēdams Bertas vārdus, tik Baumanis šķita nožēlojam Bertas likteni.
Tas ir viss, ko es darīju, — Berta turpināja, — abas meitenes nogalināja un mocīja Zārberga biedri, pats kungs nemaz netika slepkavots, jo no lielām izbailēm to bija ķērusi trieka.
Diezgan, — esmu dzirdējis vairāk kā vajadzīgs, — Lips Tulians atbildēja. — Ragana — ne skuķe — sataisies uz nāvi, tev jāmirst.
Berta izbijusies sāka vaimanāt un raudāt. Zamuels pavēlēja ciest klusu, citādi aizbāzīšot muti. Tad aizveda Bertu atpakaļ uz cietumu, un Baumani atstāja par sargu.
Man jāmirst, — Berta iesāka runāt.
Jūs pati esat vainīga, — Baumanis atbildēja, — kādēļ darījāt tik nežēlīgus darbus?
Ak, es jau citādi nevarēju, — Berta viltīgi atteica. — Zārbergs būtu mani nositis, ja es nepaklausītu.
Kā tad jūs īsti ar šo blēdi sapināties? — Baumanis jautāja.
To jau es varu izstāstīt, — viņa sacīja, — Zārbergs ar mani iepazinās viesnīcā.
Un jūs gājāt viņam līdz?
Ak nē, — Berta atbildēja, — viņš stāstīja, ka esot turīgs sīktirgotājs un gribot mani precēt. Tā kā man viesnīcā klājās ļoti slikti, es ļāvos pierunāties. Un vēlāk tik atjēdzos, ka viņš nav vis tirgotājs, bet briesmīgs laupītājs.
Kad taisījos aiziet, viņš man apsolīja zelta kalnus un es, muļķe, viņam arī ticēju. Par to nu man jāsamaksā ar savu dzīvību.
Berta izlikās tik nevainīga, bez tam ar valdzinošu ārieni, un Baumanis vēl nebija ilgi pie Lipa Tuliana; savas mīļākās tam arī vēl nebija. Un Berta bija skaista, tā Baumanim būtu pa prātam. Viņš ielūkojas Bertas acīs.
Tā izlikās ļoti izmisusi.
Man jāmirst, — viņa gaudās, — un es vēl esmu tik jauna, tikai astoņpadsmit gadu. Jūsu acīs es gan lasu līdzcietību, jūs vis nevēlētos manu nāvi, vai nav tā?
Nevajag pārsteigties, — Baumanis teica, — bet sakiet man — jūs tak bijāt Zārberga mīļākā?
—Ai nē, — Berta meloja, — viņš gan to gribēja, bet es neielai- dos. Ja es pie viņa būtu palikusi ilgāk — saprotams, es neatturētos. Cik daudzreiz es gribēju aizbēgt, bet nekā nevarēju.
Baumanis pārdomāja. Viņš labprāt būtu Bertu aizstāvējis, bet zināja, ka tas nav iespējams.
Jā, ko lai viņš tur dara?
Berta atkal žēlojās, ka tai tik jauniņai jāmirst, un cik labi ta kādu varētu aplaimot, tā sakot, uz rokām viņu nēsāt, ar dedzīgāko mīlu tam pieķerties. Tā runādama, viņa zagšus vēroja Baumani.
Berta saprata, ka Baumanis būtu gatavs tai palīdzēt, tādēļ viņa, vēl vairāk koķetēdama, gribēja to piedabūt, lai tas viņai palīdz izbēgt.
Baumanis gan neteica ne vārda, bet sevī jau gudroja, kādā veidā to izdarīt un Bertu iegūt par savu.
241. nodaļa MINISTRA UZVARA
Grāfs Flemings ar nepacietību gaidīja karaspēka atgriešanos. Pēc zāļu raganas apciemojuma viņš bija izsūtījis ievērojamu skaitu kareivju, pavēlēdams laupītāju vadoni neatstāt dzīvu. Un to darīt tik slepeni, ka Hilda no tā neko nedabūtu zināt.